pašnāvības draudi

es neesmu ļauna, bet katrs ir atbildīgs par savu dzīvi, vienalga, attiecībās vai viens pats. ja cilvēks mēģina tev uzvelt atbildību par savu dzīvību, nu atvaino, tas taču ir par daudz.

kraties no tāda vaļā pēc iespējas ātrāk un nebojā dzīvi ar cita cilvēka problēmām. viņam ir garīgas problēmas, ja šādi var zemiski šantažēt otru cilvēku.

Īstenībā ši ir diezgan plaša tēma, bet cilvēkus pamatā var iedalīt 2 kategorijās - tie kas pašnāvību izmanto kā līdzekli vai kā palīdzības saucienu (pārsvarā dominē šie), un tos kuri saka, ko tiešām domā - tie kas izjūt, ka nāve vienkārši būtu nesāpīgākā izeja. Šādā gadījumā psihiskā veselība ir ļoti plaši stiepjams jēdziens.

Es personīgi esmu tāds cilvēks, kurš, ja saka, ka izdarīs pašnāvību, tad to reāli arī plānos. Cilvēks, kas to nopietni apdomātu, par to nekladzinātu visai pasaulei. Bet tad atkal te ir lieta tāda, ka lielākā daļa īsto pašnāvnieku baidās nevis no paša nāves stāvokļa, bet gan no fiziskajām sāpēm vai trauksmes ko organisms izjutīs miršanas laikā (pats zinu, ka lielākā daļa pašnāvību metožu ir ļoti riskantas, ieskaitot pat virspusēji letālus variantus).

Pārāk plašs temats, lai aprakstītu viedokli šadā komentārā.

Oi, mans exis i kārties gāja, i upē slīcināties solīja :D Aizgāju tāpat, neļāvu ar sevi manipulēt. bet cik es zinu, viņš vēl šobaltdien ir dzīvs- tā ka ne pakārās, ne noslīcinājās!!! Tikai biku nodzērās ....

aloe - nauda paēšanai nav, bet lai piedzertos gan ir
Labi, ka Tu vairs neesi naiva

Tieši tā, rainha! Es priecājos, ka esmu izaudzinājusi raksturu :)

Piekrītu, Libra, katra cilvēka dzīve ir viņa atbildība.

attiecibas nevar balstities uz zelsirdibas un dasnās meitenes sirdi, jo nu ko...ar seksinu ari nodarbosies tik tapec, lai puisis neciestu utt:D

Pārtrauktu attiecības. Otra cilvēka dzīve ir tikai viņa atbildība.
Man te nesen viens centās piesiet bumbas, ka, viņu atraidot, esmu viņam sabojājusi visu dzīvi, viņš tagad dzer, darbu zaudē un es esmu pie visa vainīga. Nē, pie tā, kas notiek viņa dzīvē, vainīgs ir tikai viņš pats.

Ja man tik tiešām būtu tik ļoti bail, un tā vnk pasmest nevarētu. Tad es kādu laiku censtos darīt tā, lai viņš gribētu šķirties no manis.

Zinu draudzeni, kura visu laiku tad bija kopā, tad nē. Jo džeks visu laiku draudēja ar pašnāvību. Jāpiebilst, ka kopā nedzīvoja un viņa sāka mācīties un strādāt Rīgā, bet viņš palika otrā Latvijas galā. Beigās meitene sāka satikties ar citu puisi, retāk brauca uz laukiem. Kamēr "ar gumijas vilkšanu" apgāja gan draudus, gan pašnāvības. Tagad abiem citas pusītes. Un meitene laimīga, ka tika veiksmīgi vaļā no viņa.

Hehe, atcerējos gadījumu, kad mans vecaistēvs sastrīdējies ar vecomāti, gribēja iet kārties. Pateica, ka iet uz klēti kārties, aizcirta durvis un aizgāja. Vecāmāte skrēja pakaļ, šis nu priecīgs, domā, ka nāks lūgties, lai nedara to. Bet vecāmāte skrien, vicina virvi un sauc - Pagaidi! Tu tak virvi aizmirsi!
Visa dūša apskrējās viņam. Ne kārās ne kā, nāca atpakaļ mājās.

Tas ir morāls terors. Esmu to piedzīvojusi vairākas reizes.
Pirmo reizi man likās, ka viņš runā nopietni (ja jau strīdu dēļ pat spēja sarīties kaut kādas ripas, lai piedzivotu kaut kādus neizpētītus efektus). Bojāju savus nervus, centos atrunāt, centos būt kopā, palīdzēt... Bet beigās sapratu, ka tas cilvēks ir par vāju tam.
Tad piedzīvoju to vēlreiz no cita puiša...
Un vēlreiz no cita puiša...

Ar laiku izveidojas imunitāte pret ko tādu un vienkārši iemācījos runāt ar viņiem pareizi, bez bailēm. Protams, varbūtība vienmēr pastāv jun jābūt uzmanīgam, jākļūst par labu psihologu. Ir gadījumi, kad teicieni - "Jā, lūdzu - ej karies, iedot virvi?" var palīdzēt attapties. Bet var gadīties otrādi, jo cilvēki afekta stāvoklī spēj būt neaprēķināmi.

Katrā gadījumā - noteikti nepaliktu ar viņu kopā. Ja būtu normālas attiecības ar viņa ģimeni, tad paziņotu viņiem un ieteiktu, lai pameklē čalim dakteri.

Vai tad ir citi pieņemami varianti? Palikt kopā ar cilvēku, kuru (vairs) nemīli, un vēl varbūt precēt un kopīgus bērnus taisīt? Lai tikai mazais nabadziņš sev kaut ko nenodara?

Nē nu, vēl jau var mēģināt arast viņam citu, vai panākt, ka viņš pamet tevi, bet nu reāli, ja tev ir iemesls / vēlēšanās viņu pamest, dari to. Varbūtība, ka tie ir kas vairāk, kā draudi, pastāv, bet tā varbūtība ir stipri maza.

Pamestu vienalga. Bijušais pēc šķiršanās arī brēca klausulē un draudēja galu darīt. Gribēja ar mani manipulēt, bet nesanāca. Kad redzēja, ka uz mani tas iespaidu neatstāj, tad uz sitiena nomainīja plati un ķērās pie apvainojumiem :D
Man vispār šķiet, ka pašnāvību biežāk izdara nevis tie skaļie brēcēji, bet gan tie, kas klusē un nevienam nebāžas virsū un par kuriem vispār liekas, ka viss normāli, bet patiesībā izrādās cilvēkam smagas problēmas bijušas un viņš vnk visu sevī turējis. Katrā gadījumā - noteikti nepaliktu ar viņu kopā. Ja būtu normālas attiecības ar viņa ģimeni, tad paziņotu viņiem un ieteiktu, lai pameklē čalim dakteri.

No otras puses - vai ir vērts nepamest vīrieti, kurš draud izdarīt pašnāvību?

+ šim

Tev ir sava dzīve, ko dzīvot, un, paliekot neauglīgās attiecībās, tu daļēji pati sev nogalini - kas ir svarīgāks; Tu vai viņš?

Var piedāvāt palīdzību, apmaksāt psihologu, brīdināt ģimeni. Bet ne jau tikai tāpēc palikt kopā un gandēt savu dzīvi galvā slima cilvēka dēļ.

es zinu gadījumu,kad trīs draugi piedzērās un viens teica,ka taisīs pašnāvību, tie abi pasmējās, un viņš tiešām izdarīja. tagad jau gadiem mokās ar to,ka neizrādīja interesi un iespējams,ka kaut ko būtu spējuši mainīt.

es vairākkārt esmu dzirdējusi draudus par pašnāvību, jāsaka,ka tas ir ļoti smagi, it kā liekas,ka neizdarīs, bet ja nu...tad tas tomēr mocīs mani. tāpēc to uztveru saasināti.

man nesen vecaistēvs, kurš jau daudz gadus smagi dzer, zvanīja omei un teica,ka izdarīs pašnāvību, viņa neticēja,jo viņš tā draud jau gadiem, atnāca mājās un bija pakāries.

un šādi gadījumi ir vairāki.
arī ģimenē ir vēl viens. smagi atcerēties.

Es arī zinu gan pēc savas pieredzes, gan citu vairākus gadījumus un dažādus - gan tādus, kur draud, bet neuztaisa, gan tādus, kur draud un mēģina uztaisīt, bet tiek izglābts, gan tādus, kur draud un uztaisa, tādus, kur nedraud un uztaisa.. Nevar paredzēt, cik cilvēks ir emocionāls un cik viņam daudz tās attiecības, tu nozīmēja, vai varbūt vēl kaut kas smags uz sirds, varbūt tāda doma jau pirms tām attiecībām senāk kaut kad bijusi u.tml. Protams, tādu ir jāpamet, ja nevēlas attiecības, būt aiz žēluma ir muļķīgi un tā tiešām ir sava veida manipulācija, tomēr te lasīju kaut kādus ieteikumus "un pasaki, ka palīdzēsi viņam uztaisīt pašnāvību" - tā gan nevajag. Ir neaprakstāmi sāpīgi un pretīgi kaut ko tādu dzirdēt un, ja nu tomēr cilvēks to izdara, varēsi dzīvot ar pašpārmetumiem (kur sava taisnība pat būs, jo šādi provocējoši teksti tiešām sāpina).

Mans bijušais bija ar tendenci sevi mazliet mocīt. Nevērīgi pret sevi izturēties. Plus, tieši ap šķiršanās laiku, viņam sākās kaut kādi gļuki, vismaz, viņs tā apgalvoja, un džeks vienkārši uz kaut kādu laiku izslēdzās. Runājam, pēkšņi viņš pārstāj reaģēt, atsaukties, un tikai pēc laba mirkļa viņš attopas. Vai zvana un saka, ka pēkšņi attapies kaut kur un nezin, kā turp aizgājis.

Tas viss kopā arī radīja tādu situāciju, ka kā es uzdrīkstos viņu pamest, viņš ies piedzerties un sazin ko ar sevi izdarīs, es esmu tāda maita, vai man galīgi nav žēl, blaah blaah blaah.

Protams, bija mazliet uztraukums, ka viņš patiesi kaut ko sastrādās, bet nu .. Saņēmos un aizgāju vienalga. Viņš piedzērās un pārdzīvoja. Tagad, cik zinu, ir kopā ar jaunu sievieti un makten laimīgs.

Ļoti reti kurais vīrietis tiešām izdarīs to pašnāvību.. Tas nevar būt iemesls, lai nepamestu to vīrieti. Tev ir sava dzīve, ko dzīvot, un, paliekot neauglīgās attiecībās, tu daļēji pati sev nogalini - kas ir svarīgāks; Tu vai viņš?

Es arī zinu gadijumu,kas bēdīgi beidzās..

Pamet, bet piedāvā palīdzību uztaisīt pašnāvību :D

Bet ja nopietni, tad nekad nevar zināt, kas darās otra cilvēka prātā, citam tikai liekas, ka viņš uztaisīs pašnāvību, cits šķiršanos pārdzīvo tiešām ļoti smagi, un to arī izdara.

Es zinu gadījumu,kad vīrietis izdarīja pašnāvību sievietes dēļ un veča ģimene noēda sievieti bez sāls. visu dzīvi bojāja un vainoja par to.

Pateiktu, ka katrs ar savu dzīvi rīkojas kā uzskata par nepieciešamu, bet lai padomā par saviem vecākiem un ņemtu kājas pār pleciem!