Fziska iespaidošana bērnībā

Es tā baigi neatceros, tikai vienreiz atceros, ka mamma baigi aiz matiem sarāva. bet nu man bija un ir liela mute, gan jau, ka nopelnīju :D
man pieminēja bērziņdakteri, bet man šķiet, ka nekad nedabūju :D

es domāju, ka sīkajam uzšaut ar roku pa pakaļu nav nekas TAADS.

Varu teikt, ka vienīgās problēmas man bija ar rokrakstu, kad gandrīz visas klades lika pārrakstīt. Kā arī es daudz esmu vienmēr pie datora sēdējusi, bet slikti ar mācībām? Nekad. Vienmēr esmu bijusi pie labiniekiem. Tas, ka man tur gada laikā kāda slikta atzīme gadās, pilnīgi normāli.

Man tieši tas pats mācībās kā cupcake2. :D

Es no mammas dabūju drīzāk auss paraušanu. Dabūjusi ar siksnu esmu no abiem vecākiem, bet tiaki sīkā bērnībā. Biežāk tāpēc, ka biju riebīga pret savu brāli, bet nav mana vaina, ka viņš gribēja ar mani spēlēties, bija izlutināts, nepaklausīgs un stulbs. Nu nepatika man viņš. Biju absolūtā vienpate. Un tādēļ par to pēršanu ienīdu nevis pērēju, bet vēl vairāk savu brāli, jo viņš nekad nenorāvās. Par to negodību man ir tiešām joprojām aizvainojums, ja par to iedomājos, bet tā nē, ne jau es mazāk vecākus mīlu.

Pati savus bērnus nepēršu, nu varbūt ja būs izdarīta superliela blēņa, tad uzšaušu pa dibenu, bet ne jau ar siksnu, ne jau ar iepriekšējos komentāros pieminētu lāpstu vai grūstu pa trepēm, ne ne ne. Vienkārši tā ar plaukstu vai avīzi pa dupsi, bet nu tur būtu jābūt ļoti lielai blēņai izdarīai

Man jau arī šķiet, ka ja tu to bērnu neklapē līdz bez maz asinīm un nenormāliem zilumiem, nekāda mega trauma viņam nebūs. Zinu tādus bērnus, kuriem labprāt uzšautu :D Ai, mūsdienās jau tā ir - bērniņš taču, bebukiņš var visu, uci pukji, tas nekas, ka pilnīgi izlaists un visatļautība ņem virsroku, bet tas taču bērniņš! Var runāt par vecāku artavu audzināšanā, bet godavārds ir sajūta, ka citi jau piedzimst tādi un citādi nesaprot, ka tikai fizisku valodu.

Man 'uzšauj pa pakaļu' vai nopērt ir tas pats, kas iesist,citādi es to nevaru nosaukt, tā ir fiziksa sodīšana.

Mēs bijām saviem vecākiem 2 gandrīz viena vecuma razbainieces, bet nekad vecāki pret mani nepacēla roku, tādēļ uzskatu, ja var 2 sīkos izaudzināt par sakarīgiem cilvēkiem, par nedarbiem, kuru netrūka, dot mācības bez sišanas, tas ir pilnīgi lieki, nepieņemami un nepareizi, ka citi sit bērniem.

Queen - jā, tas, ka divi sīkie ir normāli, nenozīmē, ka četri citi nav pilnīgi muļķi. :D

_paris,

nesapratu. Ko ar to gribi teikt? Ka 2 bērnus izaudzinaja bez pēršanas, bet , ja būtu vairāk, tad var gadīties, ka , lai neizaug par muļķiem, ir jāsit? :D

Nē, es biju domajusi, ka bērni ir dažādi, to, ka jūs bijāt normālas, nenozīmē, ka citi bērni tādi ir.

Māsa,kad audzināja un arī tagad audzina savu meitu,bija teikusi,ka viņa nekad nesitīs savam bērnam,ka mēģinās iztikt bez visiem dakteriem bērziņiem. Un ziniet,līdz 10gadu vecumam,māsas meita bija briesmīga,tiešām riebīgs bērns,izlaista,izlutināta un visiem kāpa uz galvas. Sabiedriskā vietā mierīgi varēja mesties māsai virsū ar kulakiem,spārdīties un lamāties,bļaut lai nomirst u.t.t. Vienreiz māsa neizturēja,sadeva ar žagaru un tagad meitene ir gandrīz vai paraugbērns,nezinu vai vnk tāds vecums iestājās vai arī žagars palīdzēja...

Nē, neesmu dabūjusi pērienus. Laikam nebija vajadzības.

Daudzas saka, ka ar sišanu panāk bērnā tikai bailes.
Mani sita, es pie tā pieradu. Man no mātes vispār nav bailes. Man nav arī cieņas.
Mātei tagad ir bail no manis. Un viņa mani arī respektē, lai gan dažreiz tāpat aiziet ciet.

Dēļ tā, ka māte mani sita,spēra, slīcināja, visādi mani vārdiski apvainoja esmu izaugusi stipra, fiziski un garīgi stipra.

Savus bērnus nesitīšu, vismaz mēģināšu- skatoties, kādas pēdas man paliks pēc pārciestās bērnības. Tas, kas cieta visvairāk, ir mani nervi-tie ir līdz pamatiem sadragāti.

Mamma agrā bērnībā atļāvās pacelt pret mani roku iepļaukājot, gan ar siksnu zvetējot, bet visvairāk sāpēja vārdi, kas nāca pār viņas lūpām manā virzienā.
Savu tēvu vispār necienu. Viņš ir teicis visbriesmīgākās lietas, kādas kāds ir spējīgs teikt savam bērnam. Ir sviedis mani pret sienu, metis karstas tējas un kafijas krūzes manā virzienā, pļaukājis... un viss tikai tāpēc, ka uzskatīja manu piedzimšanu par lielāko kļūdu viņa dzīvē, jo tāpēc viņš turpināja attiecības ar manu mammu. Tā nu notiek, ja divi jauni dunduki grib pārāk ātri pieaugt. Raksturs abiem neapskaužami stūrgalvīgs, agresīvs un nesavaldīgs. Ja mana māte vismaz gadu gaitā ir ko mācījusies un labojusies, tad tēvs gan ne.

Nekad bērnībā neesmu sastrādājusi kādas blēņas jeb lielas nepatikšanas, kur būtu jāiesaista mani vecāki. Skolā nav bijušas problēmas. Jau no 6 gadu vecuma pati zināju, kā pagatavot sev maltīti, kā sakopt sevi, kā atstāt tīrību aiz sevis. Un tomēr nekad nekas nebija pietiekami labi..

Sista neesmu, bet nebija īsti arī par ko, biju ūberpaklausīgs bērns. Līdz asinīm esmu norāvusies no māsas, bet tas jau pielīdzināms tipiskajiem kautiņiem, vienkārši viņai to spēku bija vairāk.

Smagāk bija (un vēl joprojām ir) ar emocionālo pārestību, tās lietas ko sarunāja nav tik vienkārši aizmirst...vēl arī seksuālā izmantošana ir kas tik briesmīgs, ka to vārdos pat nevar aprakstīt, un nevajag arī lieki dvēseli plosīt.

Savus bērnus centīšos audzināt bez jebkādas vardarbības, kaut gan citiem pieļauju, ka ir vajadzība pēc uzšaušanas pa dibenu, bet tādu kārtīgu zvetēšanu neatbalstu un pat ļoti nosodu.

Lasu un paliek skumji par tām meitenēm,pret kurām ir bijusi tā saucamā vardarbība nevis bērna nopēršana par nedarbiem!
Par sevi gan sīkumos neizplūdīšu, jo nevēlos runāt par to,bet pērienu esmu bērnībā dabūjusi no vecmāmiņas,jo piečurāju gultu :D
Tas tāds spilgtākais,ko atceros.

Nejūtu ne cieņu ne respektu pret tā saucamajiem vecākiem. Nekad mūžā nebūšu pļēgurojoša maita, kura līdz nemaņai sit savus bērnus. Kādreiz ienīdu, tagad sapratu, ka tādas niecības ienīstot es viņiem veltu pārāk daudz savas uzmanības.

Godiigi sakot, neatceros :)

Vispar traki ja vecaki pamatigi klapejusi, kautka uzreiz ienaca prata sodien ieliktais video kur aukle sit bernu.

Lasīju un atcerējos, kā mamma teica, ka es reiz 2 gadu vecumā tirgū esot apkritusi ap zemi un teikusi, ka nekur neiešu, ja nedabūšu saldējumu. Dabūju pa dupsi un miers - vairāk tas neesot atkārtojies. Bet mamma ļoti nožēloja to un apsolījās tā vairs nekad nedarīt.
Ar manu brāli atkal bija problēmas, jo vēl pati atceros, ka, kad man bija 14. gadu un viņam 4, ar viņu nevienā veikalā nevarēja ieiet. Tas bija vājprāts, tur pat sist nebija jēgas, līdz ar to neviens nemēģināja. Kaktos gan lika, bet bez panākumiem. Beigās izrādījās (to atklāja pēc gada), ka viņš ir garīgi nestabils, šogad uzstādīja galējo diagnozi - šizofrēnijas paveids... Tikai tagad apjaušu, kā manai mammai tas sabeidza nervus. Jo zāles brāli atstāja efektu uz max 2h, pēc tam atkal sākās psihošana, zagšana. Goda vārds, toreiz, nezinot, ka bērns ir atpalicis (jo par to nekas neliecināja līdz 5 gadu vecumam, likās tikai hiperaktīvs), es mammas vietā būtu viņu nositusi, jo jūs pat nespējat iedomāties, kas mums mājās darījās. Es esmu no mazā brāļa dabūjusi zilu aci, jo viņš man iemeta ar ķebli pa seju par to, ka nebiju pareizi olu izcepusi. Tāpat arī mamma un pat daži ciemiņi ir no viņa atrāvušies un ar viņu tā bija jau no pašas dzimšanas. Vienkārši nepienāca tāds brīdis, kad ar viņu var "visu sarunāt". Un kā rikoties tiem vecākiem, kam ir tāds bērns? Varbūt ne slims, bet vienkārši ne īpaši gudrs? Atstāt visu pašplūsmā, jo "sist nevar" un pēc tam lasīt foruma ierakstus "es nevaru izturēt tos vecākus, kas nav audzinājuši savus bērnus"? Ko tur vairs audzināt, 3 gados jau ir par vēlu. Mūsu gadījumā, ja diagnoze būtu noteikta ātrāk, ja ārsti būtu pareizi iztulkojuši simptomus, raksturu vēl varētu mainīt, bet nu jau viņam ir 12 gadu, policijas uzskaitē, mācās palīgskolā, zog no ģimenes, ārkārtīgi agresīvs vai ilgstoši letarģisks, visu jauc pa detaļām un liek kopā, velk uz mājām un slēpj dažādus mēslus no āra... murgs.
Ļoti baidos par savu meitu, jo viņa ir diezgan attīstīta savam vecumam. Viņa saprot lielāko daļu no tā, ko es viņai saku. Ja saku "Nāc šurpu!" - nāk. Ja prasu "Gribi padzerties?" - māj ar galvu. Tā varētu turpināt vēl un vēl ar lietām ko viņa prot un saprot, bet viņa ignorē pilnīgi jebko, kas saistīts ar aizliegumiem. Vēl šodien aptuveni 1h likām gulēt - cēlās kājās, lēkāja pa gultu, bļāva pretī, kad teicu, ka jāiet uz čučumeižu (arī šis termins viņai ir saprotams), smējās kad abi dusmīgi skatījāmioes uz viņu un meta ārā no gultas mantas, kad ignorējām. Beigās draugs neizturēja, uzšāva pa pamperu, jo pulkstens jau bija divpadsmits un viņam rīt sešos jābūt darbā. Vairs necēlās. Tas man liek domāt, ka kauna izjūtai tomēr ir nopietna nozīme bērna audzināsanā. Protams, nav jāsit, kad esi dzēris, nav jāsit pa pliku miesu vai izmantojot citus objektus. Esmu kategoriski pret pēršanu ar žagariem, grūšanu pa trepēm, slīcināšanu un citām zvērībām. Taču tā vai citādi - bērnam sava vieta ir jāzin. Varbūt, ja man nebūtu iepriekšējās pieredzes ar brāli, es tā nedomātu un, jā, es cerēju, ka mans enģelītis būs bez radziņiem. Taču dzīve man ir devusi mazu, mīļu spītniecīti un mans uzdevums ir izaudzināt no viņas krietnu cilvēku. Un kā jau teicu iepriekšējā komentārā - esmu kategoriski pret bērnu sišanu un savādāku fizisku iespaidošanu, izņemot, ja tā ir minimāla (kā tas pats uzpliķējiens pa pamperu vai viegls uzsitiens pa rociņu, ja kaut ko apzināti met vai sit kādam) un attiecīgajā brīdi lietderīga. Atvest bērnu mājās un sapērt par to, ka viņš pirms 3h veikalā nokritis un brēcis, nav nekāda mācīšana, tā jau ir vardarbība. To vajag uzreiz izdarīt un miers, neņemot vērā, kā apkārtējie skatās.
P.S. Nē, mēs nesitam savu bērnu mājās, ja kādam rodas tāds jautājums.Šīs 2 reizes ir bijušas vienīgās, kad tika paklapēts bērna pampers un pagaidām (nevar vēl zināt, kā ar to gulētiešanu rīt būs) izskatās, ka rodas apjausma par to, ko nozīmē vārds "Nē" un "Gulēt"

Beigās izrādījās (to atklāja pēc gada)

Respektīvi - 5 gadu vecumā.

Protams - nopērt un sist ir dažādas lietas, nu nezinu, kādiem jābūt vecākiem vai bērniem, lai ne reizi nedabūtu pa pamperu. :D Par pēršanu - labāk esot ar žagariņu tā simboliski uzpliķēt nekā ar plaukstu, jo bērnam, it īpaši mazam, tas fiziski ir trieciens, pielīdzināms tam, ka bērnu krata, bet mazus bērnus kratīt nedrīkst, kkā tā.