Fziska iespaidošana bērnībā

Pieredzee neiedziljinaashos, bet esmu pret vardarbiibu (arii it kaa vieglaa peershana par bleenjaam) un uzskatu, ka tas atstaaj emocionaalas traumas. Ne visiem, protams, bet neredzu jeegu riskeet.

Es esmu tā riktīgi dabūjusi ar laka kurpīti pa dibenu. Tajā reizē bija uz vairākām stundām pazudusi un mamma bija nenormāli pārbijusies. Atrada mani pie kaimiņiem dzīvoklī un tur pat koridorī riktīgi ar pirmo, kas bija pie rokas (manu laka kurpīti) arī dabūju pa dibenu.

Tīņu gados esmu no mammas dabūjusi pāris pļaukas, bet par izrunāšanos (man liela mute un viss, kas uz mēles nāk ārā). Bet vispār mammai pietika uz mani paskatīties ar dusmīgu sejas izteiksmi un man pietika, lai saprastu, ka nav labi.

tētis kad darīju nedarbus teica dusmīgā balsī- vai man jāņem siksna? un ar to man pietika, nomierinājos uz vietas:D

Esmu bērnībā dabūjusi pa dibenu gan ar siksnu, gan vienkārši ir uzšauts ar roku. Tagad saprotu, ka gan jau biju izrīkojusies slikti, bet neatceros tos iemeslus, tikai faktu, kā mani pēra.

Ja būs nepieciešamība, savus bērnus nedaudz iepēršu, jo tomēr ir jāpanāk cieņa. Ja bērns saprātīgs vai paklusīgs, tad fiziskai sodīšanai nav iemesla.

Ja būs nepieciešamība, savus bērnus nedaudz iepēršu, jo tomēr ir jāpanāk cieņa. Ja bērns saprātīgs vai paklusīgs, tad fiziskai sodīšanai nav iemesla.

Visu diskusiju nelasiiju, varbuut bija veel lielaaki domugraudi, bet nu shis ir vienkaarshi peerle!

Skumji, ja vieniigais veids, kaa likt cieniit sevi, ir sist. Vai tavs draugs/viirs, lai tu vinju saaktu cieniit, arii tevi sit? Otrais teikums rada sajuutu, ka tu gaidi, lai beerni pashi beerniibaa izsecina, kaa ir uzvesties sapraatiigi un palausiigi vai ka tu gaidi, lai kaiminju Anna vinjus izaudzina par labiem cilveekiem. Ja tu pati savu beernu audzinaasi par sapraatiigu un paklausiigu cilveeku, tad taads vinjsh arii buus. Ja nee, tad ko tur briiniities par nepaklausiigumu?

Man, protams, nav pashai beernu veel un zinu, ka var gudri runaat, kameer vinju veel nav un ka teorija nesakriit ar praksi, tachu esmu gana daudz redzeejusi negatiivus piemeerus ar vardarbiibu un saprotu, ka ar to var iedziit tikai shkjietamo paklausiibu, sapraatiigumu (kas patiesiibaa ir bailes un peec tam, kad cilveeks izraujas no vecaaku uzraudziibas, saakas lielaaki briinumi), taa kaa nedomaaju, ka pati piekopshu sho metodi.

Bērnībā pa dibenu esmu dabūjusi gan ar siksnu gan ar žagariem, gan nātrēm.

Zinu, ka biju nopelnījusi, jo ar brālēniem visādas blēņas darījām, vainīgi jau vairāk bija viņi, jo viņi blēņas sadomāja, bet es biju līdzdalībniece. :D Mamma nekad mani nepēra, parasti vectēvs vai tēvs, bet ļaunu prātu neturu uz viņiem, jo biju pelnījusi.

Parasti žagars stāvēja uz leduskapja, atceros kā uzrāpos uz krēsla, paņēmu žagaru un saplēsu, un tā katru reizi kad vectēvs atnesa jaunu. :D

Domāju ka žagariņš pa dibenu nenāk par ļaunu, jo kaut kā tam bērnam ir jāsaprot ka tomēr blēņas ir sastrādājis. Vot sišana ar roku, kulaku utt, vot tas jau nav normāli, un ja bērnam pēc tam jāstaigā ar zilumiem uz sejas vai ķermeņa - tad vecākiem nav pilns pulkstenis.

tas tikpat labi drīkst būt viegls uzsitiens pa dibenu, nevis uzreiz siksna. patiesībā sitiena stiprumam nav nozīme, galvenais ir panākt, lai bērns saprot par ko ir tas sitiens un izjūt kaunu un vainas sajūtu, un otrreiz noteikti padomās pirms kaut ko tādu darīs. neredzu nekā nosodāma, ja tā nav ikdienišķa pazīme līdz pušumiem.

ir bijusi fiziska iespaidošana.Ar siksnu tas bija labi ja 1x, pārējās reizes bija smagākas.

Mani gan laikam daudz pēra. Pēra abi vecāki, bet vairāk pēc mammas pavēles to darija tēvs. Pēra vairāk ar ādas siksnu, nevis žagariem. Vai no mammas pļaukas, raustīšana aiz matiem, ausīm utt :D
Bija ļoti daudz un bieži mājas aresti, kaut arī vienmēr biju labiņā meitiņa. Tik un tā kādreiz nebija nomazgāts šķīvītis, uzreiz 2 nedēļas mājas arestā. Vai laicīgi neatnāku no mākslas skolas, - mājas arests. Uuuuhhh , ka atceros cik stingi mani audzināja. Baidos un ceru,ka pret saviem bērniem tāda nebūšu.
Gribu būt mīļa mamma, stingra, bet mīļa un bez sišanas un pēršanas.

Nē, nekad neesmu pērta, un vecākiem ne prātā nenāca. Es laikam būtu situsi pretī, zinot savu raksturu. :D Man tas liekas pazemojoši un nenormāli.

Tā mājas arestu padarīšana gan ir traka. Man arī bija draudzenes, kurām pa visiem niekiem uzlika mājas arestu.
Pati esmu tikai vienreiz dabūjusi mājas arestu, pat neatceros par ko. Sākumā domāju, ka mamma tik mani biedē un nekāds mājas arests uz nedēļu nebūs. To, ka tiešām būs sapratu, ka mamma mani svētdienas dienā pa dienu lika iet vannā un mazgāt matus. (vienmēr mazgāties bija jāiet vakarā). Tad nu sapratu, ka nu ir auzas un būs mājas arests tiešām un bija arī :D

Bet zinu, ka mamma māsai 1x mūžā bērnībā bija ar roku pa dibenu uzsitusi par nedarbiem un pati teica, ka pēc tam bija atvainojusies un ļoti raudājusi, kā tā varējusi rīkoties.

Tikai 1x tā īsti dabūju, bet nu biju penījusi.

1x, bet pelnīti. Un vienu citu reizi stāvēju kaktā...arī pelnīti. Bet man tā kaktā stāvēšana baigi palikusi atmiņā, jo virtuvē bija tomātmaizītes, kuras man tiiik ļoti gribējās, bet, nē, man tak bija pa kaktu jādzīvojas. :D Laikam lieki piebilst, ka joprojām man ļoti, ļoti garšo tās tomātmaizītes..laikam tādēļ, ka toreiz nedabūju (ok, pēc tam jau dabūju :D). Mājas arests, man šķiet, man bija arī 1x (uz vienu dienu), arī par stulbību :D

Bet vispār biju ļoti paklausīga, gribētu, lai manam bērnam ir tādi paši vecāki kā manējie man, kaut kā izdevās viņiem mani paklausīgu izaudzināt, neskatoties uz to, ka biju vienīgais bērns ģimenē ar slīpētu nejauko raksturiņu, kurš par laimi tagad ir mainījies..nedaudz :D

Nekad nav pēruši/situši, bet vārdiska bļaustīšanās ir vēl trakāka...
Necienu savus vecākus, lai gan nekad, nekas nav trūcis- nefinanciāli, ne kā citādi, bet necienu viņus...

lielākā daļa saka - biju pelnījusi. Bet neviens nav pelnījis,ka to sit, ne pieaudzis, ne bērns.
Jau maza būdama redzēju, kā citi vecāki "audzina" savus bērnus un nekādi to nesapratu jau tad.. vienu draudzeni sita ar dārza lāpstu, suņa siksnām, grūda pa trepēm un kāda starpība, ko bērns izdara vai neizdara, nevienam nav tiesību darīt pāri.. citas draudzenes nelaida laukā nedēļām ilgi, par sīkumiem. Esmu pateicīga saviem vecākiem, ka mani nesita, bet cilvēcīgā veidā ieaudzināja cieņu, ja sablēņojos varbūt ielika kaktā pārdomāt rīcību vai dusmīgā tonī sabāra, izskaidrojot kāpēc tā nedrīkst vai ir slikti, lkm biju ļoti saprotoš bērns. Pat tgd pēc 20 gadiem bieži atceros draudzeni, kuru zvetēja ar lāpstu, nezinu gan kādas tgd viņai attiecības ar mammu, bet bērnībā viņa pilnīgi vairs neuzticējās mammai un nejutās, ka tā būtu persona, kas viņu sargātu, lai tur vai kas.. un kur tad tur var runāt par mīlošām mātes un bērna attiecībām :(

Savus nesodītu..manējie nebūs ne sitami,ne sodāmi,ne nosodāmi.Kaut kas līdzīgs būtu kā tanī vienā jūtūb klipā bērns iemet ar bumbu jaunā TV un ekrāns saplīst,un tēvs caur zobiem saka=malacis dēliņ trīspunktnieks:D Nav sodu,jo tie ir tikai bērni..Ir vēl redzētas mātes jaunās kuras kliedz un rausta savu mazo kā lupatu..šis gan ir skumji.

Visu bērnību mani sita māte. Katru, vai katru otro dienu. Līdz sāku aizstāvēties.

Un es nesaprotu tās, kuras vienreiz nopēra un tagad visu mūžu atcerās kā savu bezmazvai lielāko traumu.

mani vienreiz agrā bērnībā nopēra tēvs, bet uzreiz pēc tam arī saprata, cik tas ir stulbi

tās, kas saka, ka bērnus vajag sist, lai ieaudzinātu viņos cieņu pret sevi, tas vispār ir kaut kāds absurds. bailes un cieņa ir divas dažādas lietas, un baiļu gadījumā jūs vienkārši dabūsiet to visu trīskārt atpakaļ, kad bērns sapratīs, ka nemaz jau tik visvareni neesat
tas pats ar bļaušanu un draudēšanu, ko gan es dabūju bērnībā izjust. uzticēšanos un normālu attieksmi es atguvu tikai jau saprātīgā vecumā, vēlos tīņu gados

Nekad un es to neatbalstu. Man jau liekas, ka audzināšanā ir jābūt citai pieejai. Kā jau te minēja, tikai Lieldienās ar pūpoliem :D