vari mēģināt telemārketingā pastrādāt. to tu vari darīt brīvajā laikā. nu vismaz minimālo jau nopelnīsi, un tad arī kojās varēsi dzīvot. rīgā gan jau var atrast apkopējas darbu pa vakariem.
es zinu, ka mana māte bija līdzīga tavējai. nu varbūt ne tik traki ar tām pļaukām, bet bija, jā. bieži, katru vakaru bija balss pacelšana par tādiem niekiem, ka vnk gribējās sapurināt un pateikt viņai- ko tu dari?! viņa ārdījās par visu. kā jau te laikam, ka roxy minēja, ka var arī bļaut par to, ka tualetē nav izslēgta gaisma, vai teiksim, uzreiz pēc darba vakarā nav nomazgāti trauki. bāc, tas varēja aiziet tādā histērijā līdz tam, ka bez vai dzīvosim uz ielas, naudas nav, dabu var pazaudēt, tad nezin ko darīsim, ka kāda sieva būšu vīram, ka nevaru traukus nomazgāt. kā tad varēšu ēst uztaisīt.. utt utt. drausmas. ticiet man, es biju svētlaimē, kad sāku dzīvot kopā ar savu draugu. tagad mūsu attiecības ir uzlabojušās, jo nav vairs šādu tematu, par kuriem tā strīdēties. a tagad par ko citu man pārmest- baidās, jo zina, ka vairs nevar mani apklusināt tikai tādēļ, ka es dzīvoju pie viņas.
nu ko, varbūt vēl mēgini izturēt. cik daudz tev vēl palika līdz mācību beigām?
un es 99,9% zinu, ka mana māte mani nezinu, kādos vārdos nolamātu, ja es pateiktu, ka viņai jādzer nomierinošas zāles vai jāaiziet pie ārsta.