Paplapasim par VD!

Meitenes, man jautājums kā sadzīvot ar VD un lidojumiem? Man vienreiz lidojuma laikā sākās panikas lēkme, labi, ka tas bija tikai 2 h gaisā, tagad decembrī plānojas lidojums, nestresoju par to, bet par to, ka var sākties lēkme un es tiešām nezinu ar ko man nodrošināties un kam būt gatavai...

Laimiņa, manuprāt, tādam gadījumam ir īpaši jānodrošinās - pirmkārt, (kas ir arī veselīgāk) pie psihoterapeita jāmēģina atrast labākais veids, kā pati iemācies uzveikt paniku, vai arī, ja nē, tad jāpaņem līdzi kāds nomierinošs medikaments, kaut vai Lexotanils. Nu, kaut kas tāds, kas iedarbojas uzreiz, nevis pēc lietošanas kursa.

nu jā, es vienmēr esmu pastāvējusi uz veselīgu dzīvesveidu un sportu, kas man reāli palīdz mazināt VD un tomēr risks pastāv, jo man pa ilgiem laikiem pirms mēneša darbā uznāca lēkme. Tāpēc tā mazliet iestresoju. Es pie psihoterapeita negāju, man palīdzēja citi speciālisti un SPORTS, tāpēc par nezinu.
ĢA man varēs izrakstīt tādas stiprākas nomierinošās zāles?

Jā, man ģimenes ārste ir izrakstījusi recepšu nomierinošās zāles. Tā ka, vari pajautāt savējai dakterei! Iespējams panika nesāksies jau vien tādēļ, ka jutīsies droši, ka ir zāles līdzi.;-)

Sveikas!
Arī es cīnos ar VD, varētu teikt, ka ir gājis visādi un tagad ir stipri labāk. Jūtos kā normāls cilvēks un bailes vairs nemāc.
Kas attiecas uz cilvēkiem, kas "strādā" paši ar sevi un nevēršās pie ārsta, es pat īsti nezinu, vai tas ir pareizi, bet viennozīmīgi apsveicami, ka viss ir kārtībā un galvenais, ka "sanāk"!Pati gan es devos pie psihiatra, jo ar bailēm bija ļoti grūti sadzīvot un es ne reizi nēesmu nožēlojusi, ka devos pie ārsta!Jā, man bija jādzer nomierinošie līdzekļi, jā, es jutos kā zombijs un nespēju pilnvērtīgi strādāt/domāt un man vienmēr nāca neciešams miegs.Medikamentus nelietoju jau 4 mēnešus, jūtos nedaudz nomākta un dažbrīd stresaina, bet pa lielam turos un mēģinu piedomāt pie tā kā es "skatos uz notikumiem".
Man agrāk nomierināja fakts, ka somiņā vinemēr bija ožamais spirts(gadījumiem, ja lēkme ir tik stipra, ka nāk virsū ģībiens), man joprojām ir kādi +4 ožamie spirti, sabāzti pa visām iespeējamām somiņām :-D bet apziņa, ka tev ir kaut kas tāds kas var mazināt VD vai tikt pāri lēkmēm palīdz. :-)

bugsy
jā, es arī domāju vairāk viņas dabūt "drošībai" ne vajadzībai.
Bet jā piekrītu, ka ar sevi baigi jāstrādā, man palīdz meditācijas, arī darīju kā bugsy, aizgāju no cilvēkiem un darba, kas tikai pasliktināja situāciju. Man arī bieži nāk melnie virsū, kas vairāk ir tādi ar depresijas pazīmēm (pie ārsta neesmu bijusi, diagnozi neesmu uzstādījusi), bet tomēr.
Sevi mierinu, ka ja nu kas, gan jau cilvēki palīdzēs, bet nu jā manas super zāles - sports!

Dzīvoju ar VD jau vairākus gadus, bet pēdējā laikā kā pa karuseli - tad atkāpās uz laiku, tagad atkal tikai sliktāk un sliktāk paliek, lēkmes stiprākas. :-/ Līdz ar to, stumju cilvēku, kuram ir tieša pieeja manai sirdij, prom no sevis, jo savādāk bail pašai no sevis. Sajūta kā krustcelēs - cik ļoti gribētu, lai viss ir kārtībā un justos kā iepriekš, lai varētu normāli dzīvot attiecībās, tikpat ļoti zinu, ka viņam rokās ir viss, kas es esmu. Katrs mazākais stress, katrs pārdzīvojums un vuala - man slikti. Ja ar citiem cilvēkiem man strīdi un kašķi, nesaprašanās vai pārpratumi ir vienaldzīgi, neietekmē, tad ar šo cilvēku nespēju nedzīvot līdzi visam ar sirdi. Un tas abpusēji, līdz ar to pārdzīvojumi abiem.
.
Šobrīd eju pie psiho-ārsta, bet ticība, ka varētu palīdzēt, tik maza, cik nu maza var būt. :D