Paplapasim par VD!

Jā, tagad to visu palasot, pašai liekas, ka ir tā VD. Man liekas, liela daļa vnk internetā salasās un sadomājas - kā es tagad, piemēram.

Janvārī man bija pirmā panikas lēkme, tā kā pat nenojautu, kas man ir - domāju, ka kaut kas ar sirdi - izsaucu ātros. Vienu brīdi dzēru AD, kādu mēnesi atpakaļ tos pārtraucu lietot, bet jūtu, ka esmu atkal nervoza, savelkos par niekiem, uztraucos - vai visur un visu paspēšu laikā - par to visu laiku domāju utt... Domāju, ka drīz atkal būs klāt kāda lēkme, bet lietot visu laiku AD negribu. Varbūt jāpalieto kaut kas dabīgs nomierinošs, jūtu, ka pati ar to visu galā netikšu.

Man VD ir jau kādus pāris gadus, principā esmu iemācijusies sadzīvot, pralstiski viss kārtībā. Izņemot dažus simtomus.

Sākumā mēģināju zert zāles, bet no tām palika vēl sliktāk, tad kaut kā pati tiku ar visu galā.

es atklāju VD tā, ka atlidojot no ceļojuma es it kā apslimu, tāda kā temperatūras sajūta, bet termometrs neko nerāda, nu jutos kā mēsls, domāju, ka tā ir vnk smaga aklimatizācija. Tā 3 dienas mocījos, tad trešās dienas vakarā man sākās krampji vēderā, kas bija nenormāli stipri, un vēl visu laiku tā sajūta- viss es nomiršu, viss ir slikti bla bla bla. Tad man likās, ka tas ir no sāpēm. Tajā vakarā mani ar ātrasjiem aizveda uz slimnīcu- Diagnoze: komplikācijas pēc pārslimotas gripas! (bullshits kaut kāds, ierakstija tikai ķekša pēc).

Pec izrakstīšanas sākās īstā ballīte- panikas lēkmes, sajūta, ka es tūlit un tagad nomiršu, reiba galva, likās, ka ar sirdi man kaut kas nav kārtībā, man bija bail nosmakt miegā, tāpēc es nevarēju pagulēt, dažreiz par 3 diennaktis no vietas, pec neskaitāmu arstu kabinetu apmeklējuma man uzstādija diagnozi! Kur tikai es nepabiju, pat pie narkologa!:D

Neteikšu, ka es tagad jūtos kā puķīte, bet, ja man sāk nakt melnie virsū, es zinu kā sevi apstādināt, varu mierīgi aizmigt stundas laikā, vai nepazaudēt dzīves prieku uz vairākām nedēļām.

Visticamāk grāmata, ko Kaprace minēja ir šī, lai gan šobrīd pat nezinu, kur viņu var dabūt, ne grāmatnīcās ne bibliotēkās nav -

Bet vispār esmu jūsu pulciņā - arī astoņus gadus mēģinu sadzīvot ar šo kaiti, lai gan diagnosticēja man VD tikai pirms mēneša. Sākums bija tāds, ka nevarēju no mājas iziet - nāca virsū panikas lēkmes, drausmīgi reiba galva, sirds klapēja - skolā nebiju kādus 3 mēnešus, staigāju pa ārstiem, neviens nekādu vainu neatrada, viena gudriniece vēl pateica, ka, ja es negribu iet uz skolu, lai izdomāju ticamāku slimību :D


Piekrītu par to neiroloģisko problēmu iedzimšanu, gan mana ome gan opis ir ļoti nervozi, mamma gan mierīga.

Bet pa šiem gadiem esmu puslīdz iemācījusies ar VD sadzīvot, lai gan nav viegli, jo studējot slodze ir liela un pie lielāka noguruma vai stresa atkal parādās simptomi. Tagad kardiologs man uzrakstīja vieglas zāles, kas noņem trauksmi, dzeru jau mēnesi un jūtu, ka palīdz :)
Bet tā vispārīgi tiešām palīdz labas domas, cilvēks blakus, kurš atbalsta, pilnvērtīgs miegs, pareizs uzturs un sports :)

Aizmirsu piebilst, ka VD man par sevi atgādina tikai rudenī,ziemā, pavasarī, vasarā ir miers.

Man atklāja VD, kad darbā sareiba galva, nokritu un kādas 5 vai pat mazāk minūtes kratījos uz grīdas. Kolēģi izsauca ātros un slimnīcā tikai pateica, ka man esot VD, jāpadzer balderiāņi un es varot iet mājās. :D Tas arī viss. Tagad cenšos vnk nedomāt par to, ka dulla galva un koncentrējos uz darbiem. Tad kaut kā "aizmirstās" par to un ir ok.

Jā lielākasi blakus efekts ir tas, ka man arī bieži ir dulla galva, tāds kā mākonis pāri manai skaidrajai domāšanai. :D

Arī man ir konstatēta VD. Manā gadījumā ir gandrīz visi Pievakares linkā ieliktie simptomi, taču viens gan ir jaunums. Domāju, ka man ir fobija no cilvēkiem (masveidā), izrādās, ka tas arī "pieder pie lietas" :D Pēdējā laikā dzeru pretstresa sīrupu, "ginkgo biloba", selēnu un zivju eļļu. Uzlabojumi IR. Bet nesen kā biju pie dziednieka R.Tiltiņa un uzskatu, ka tas ir arī viņa nopelns. Nemeklēju tagad to īsto, kas ir palīdzējis - dziednieks vai zāles, bet priecājos, ka ir palicis labāk. Vismaz mazāk trīc rokas, kājas, balss tik daudz neraustās, lēkmju laikā nav tā sajūta, ka tūlīt, tūlīt nolikšu ķepas utt. Vienīgais ar to koncentrēšanos un bailēm vēl neesmu tikusi galā. Galva joprojām ir kā spainis un koncentrēties ir ļoti grūti. Tas rada papildu spriedzi, ka nekas nesanāk. Uzstāties prezentācijās arī vēl nevaru. Skumīgi tas, ka ģimene domā, ka esmu slinka un izlutināta, tāpēc neko nedarot, kaut gan ir ļoti labi informēti par manu veselības stāvokli. No brāļa un vecmammas vispār nav nekāda atbalsta. Mamma gan daļēji zin kādas ir sajūtas, jo pašai ir kaut kas līdzīgs, bet vienalga tā par visiem 100% mani neizprot. Man ir ne tikai VD, bet arī dzelzs deficīta anēmija un autoimūns vairogdziedzera iekaisums. Tas nu tās sajūtas ir "fantastiskas".

Nē, nu izlasot to visu man arī ir daudz simptomu, bet man nav nekāds VD. esmu normāls cilvēks, nevajag meklēt problēmu tur, kur tās nav.... var jau atrast un piemērot sev daudzas kaites, ja vien vēlas.

Protams, saprotu, ka noteikti ir cilvēki, ka man šī kaite ir, bet tā jāārstē citur, nevis pie ārtiem un zāļu kaudzēm....šī tiešām rodās katram pašam iekšēji...

Rakerss pareizi saka. Arī uzskatu, ka viss ir tikai un vienīgi galvā. Kā domāsi, tā būs.

Es gan nepiekrītu jums, meitenes. Ja pašām (nedod Dievs!) būtu, tad tā vis neteiktu. ;) Nezinu kā citām, bet man tā noteikti nav iedomāta slimība un iedomātas kaites. Es ar tām cīnos nepārtraukti.

Kā domāsi, tā būs.

Nu cilvēks kas nezin ka tas diez vai var par to spriest. Jo ar prātu to kontrolēt ir ļoti grūti un to var panākt ilgu laiku tikai un vienīgi strādājot ar sevi.

Jo ir tā, ka tu ej, dari kas jādara, domā savas domas, un pēkšņi sākas lēkme, kāda nu kuram un neviens uz to nekoncentrējas.

Ha! Arī esmu šajā pulciņā! :D
Man vispār smieklīgi gāja.
Divas nedēļas (precīzi) sāka spēcīgi reibt galva. Domāju, ka tas tikai no stresa, jo sāku strādāt jaunā vietā ar cilvēkiem. Tad nu vienu dienu atbrauca mamma ciemos pie manis un teica, ka jāaiziet pie ārsta. Tā kā dzīvoju citā pilsētā, pie savas ārstes nevarēju aiziet, bet aizgājām uz traumpunktu :D Paspēju arī izvemties un visādas vēdera problēmas tam klāt, augsts asinsspiediens.
Mani apskatīja divi ārsti, iztaujāja un tad viena no ārstēm prasīja dakterim - kādu diagnozi, lai uzstāda? :D Normāli, ka es turpat blakus sēžu un dzirdu to visu. :D
Tā nu es tiku pie VD.
Arī man izrakstīja nomierinošās zāles, bet pat neaizgāju uz aptieku. Uzskatu, ka man nav VD, vai arī tik vieglā pakāpē, ka to nevar pamanīt. Nu ikdienā tā neizpaužas.

Arī uzskatu - ka viss ir tikai prātā! Vajag sākt domāt par kaut ko pozitīvu, iepriecinošu. :)

Ja man nebūtu šīs riebīgās kaites, tad es te neko nekomentētu. Bet tā kā "uz papīra" man tāda ir, katru dienu gandrīz morālais nogurums visas dienas garumā, un (par laimi) tikai kādas 2-3 reizes gadā arī uznāk lēkme, tad zinu ko runāju. Var jau būt, ka ir cilvēki, kas nevar to kontrolēt un paši netiek galā, tad jāmeklē speciālista palīdzība, jo tā ir tomēr psiholoģiska kaite uz nervu pamata. Es pati varu sev iegalvot, ka man nekas nav, esmu vesela un nedomāt par to - līdz ar to "aizmirstās" šis fakts, ka man tāda slimība ir (pati cenšos domāt, ka nav). Katram savas metodes kā ar to cīnīties, katram savi uzskati un ne visi piekritīs maniem vai kāda citiem uzskatiem. Tā ir katra cilvēka darīšana kam piekrist un kam ne. Es arī daudz kam nepiekrītu, bet tapēc jau nesaku, ka tas ir nepareizi. Kā saka - katram sava taisnība un viedoklis. :)

Aizmirsu piebilst, ka VD man par sevi atgādina tikai rudenī,ziemā, pavasarī, vasarā ir miers.

Man saasinas vienmer no pavasara uz vasaru un no vasaras un rudeni. Ziema jutos "zirgta"!



Rakerss

esmu normāls cilvēks, nevajag meklēt problēmu tur, kur tās nav....

Tev laikam nekad nav bijusi kartiga panikas lekme, ka tu nezini, kur likties un tavs kermenis ir nekontrolejams...

Protams, ar laiku iemacas sadzivot, jeb pierod pie tam panikam, bet tas pirmas reizes ir briesmigas. Un jaiziet cauri daudzam, lai ta smadzenite beidzot saprot, ka neka jau tur nav!

Rakerss pareizi saka. Arī uzskatu, ka viss ir tikai un vienīgi galvā. Kā domāsi, tā būs.

Protams, ka ļoti daudzas lietas mums ir tikai un vienīgi galvā. Nāk prātā citāts, ko biju izrakstījusi sev:

"Daudzas problēmas un grūtības, ar ko cilvēki saskaras, šķiet, vienkārši pazūd, kad viņi izlemj par tām neraizēties. Neapmierinātība ar dzīvi, neērtības un pat sāpes pastāv tikai prātā. Izslēdz tās no apziņas, un tās pazūd kā nebijušas. Kaut arī nevarat ietekmēt visu, kas ar jums notiek, jūs varat ietekmēt savu attieksmi pret notiekušo." /Džejs Stīvensons "Ceļvedis filozofijā"

Es pati arī ļoti labi apzinos, ka tie mani fiziskie simptomi 100% nāca no garīgā līmeņa, no galvas. Tas ir stress, bailes utt. Bet brīdī, kad ir tas sliktums, vai es varu pateikt organismam, lai nomierinās un netēlo, ka patiesībā man tās kaites (nu, piemēram, man taisīja tagad nesen analīzes uz infekciju, kas izraisa kuņģa čūlu, jo bija tādi simptomi) nepastāv, bet viss ir galvā? Vai jūs domājat, ka tas tik vienkārši darbojas?

Man liekas, ka sabiedrībā ir problēma - uzskatīt, ka viss, kas ir garīgā līmenī vai saistīts ar pārdzīvojumiem, stresu, ir nieks. Ja meitene sūdzās, ka viņai ir 38 temperatūra, bet viņas draugs neizveda suni, jo aizkavējās darbā (atceros to diskusiju) - tad atrodas aizstāves, jo tā taču ir fiziska, reāla kaite. Tad kāpēc nepieņemt to, ka VD vai, piemēram, depresija arī ir pilnīgi normālas un reālas, nevis iedomātas kaites? Attieksmi mainīt utt. var tajā brīdī, kad viss nav ielaists vai arī tad, ja cilvēkam ir ļoti, ļoti liels gribasspēks un atbalsts.

Agrāk man VD bija izteiktāka. Tagad es arī ik pa laikam noraustos. Pulss arī nav nokrities. Vidēji uz 100 sirsniņa sitās.
Pārējo laika gaitā esmu pārvarējusi :)

Man arī ir VD jau kādus 2 gadus. Sākums bija grūts, atceros savu pirmo panikas lēkmi - nesapratu, kas notiek, likās, ka viss - pēdējā stundiņa klāt :D tagad atceroties jāsmaida, bet toreiz sajūtas bija vārdos neaprakstāmas. Tagad jau esmu iemācījusies ar to sadzīvot, domāt pozitīvi un apzināties, ka tas viss pāriet un tad atkal ir ok. :) Grūtākie ir rudeņi - tad simptomi saasinās. Labi, ka man ir mamma, kura mani saprot un atbalsta brīžos, kad nav viegli :) Zāles nedzeru, tikai B vitamīnu un reizēm kādu nomierinošu tējiņu.
Un tām, kuras saka, ka tā ir simulantu kaite utt, ka jāsavācās, pavisam noteikti nekad nav piedzīvojušas šīs sajūtas, tāpēc nevar spriest. Es arī agrāk, iespējams, neticētu, bet tagad varu liecināt, cik tas viss ir reāli, biedējoši un grūti.
VD galvenokārt barojas no negatīvām domām un bailēm, tāpēc labākais, ko darīt - turēt viņu badā, tad tā atkāpjas! Veiksmi visām bēdu māsām! :)

Man arī tāda ir jau ļoti sen,agrāk nesapratu,kas ar mani notiek,tagad vairs nav tik traki,esmu iemācījusies sevi mazliet kontrolēt,kad nāk lēkmes. Bet es stipri šaubos vai kādreiz tikšu vaļā no tās.