Pirmajaas ilgstoshajaas attieciibaas (gandriz 4 gadi) es kraapu savu puisi.Nekad nedomaaju,ka kko tadu varetu darit. Dazas reizes biju kraapusi un daudzas reizes vnk satikos ar vienu viirieti,vnk gaajaam kkur ,pavadiijaam laiku kopaa ,vins bija vecaaks par mani,laikam savaas attieciibaas nebija taas uzmaniibas no drauga,taapeec taa dariiju. Domaaju,ka bijushais mani nebija kraapis,nekas neliecinaaja,nedomaaju,ka vins no tiem kursh kraaptu,paziistu vinju visu savu muuzhu. Mani nepiekjeera,bet varbuut ka juta,nezinu. Tagad domaajot par to,liekos sev pretiiga,ka taa kaadam vareeju dariit,nozheeloju.
Tagadeejaas attieciibaas esot,ceru ka mani nekraaps un ka pati nekraapshu,neveelos nekad ko taadu piedziivot.Ja mani kraaptu ,uzskatu ka 100% to justu,intuiicija man straadaa .
Uzticos savam draugam un domaaju,ka nekraaps,vins man liekas vairaak uztraucas par mani,vai to nedariitu.
Par to attieciibu saglabaashanu-ja mani nokraaptu,es nebuutu kopaa ar to cilveeku ne sekundi ilgaak,goda vaards,lai cik ljoti miileetu,taas buutu mociibas,visur saskatiitu melus un taa nevareetu buut ar kaadu kopaa,ja visu laiku buutu paranoja.