It kā jau viegli pateikt, ka tad, ja mani krāps, savākšu mantas un uz neredzēšanos, bet tad, kad tas notiek, tad sāp, ļoti sāp, bet to " uz neredzēšanos" negribas teikt.
Man kaut kā liekas, ja kaut ko pēkšņi sāk uzsvērt, kā, piemēram, to, ka nekrāps, nemūžam nav krāpis un nemūžam nedarīs to vai arī, ja ilgu laiku ir bijis prom un uzsver to, cik ilgi sekss nav bijis, tad tur nav kaut kas tīrs. Vispār jau cilvēks pats pasaka to priekšā un, kad uzzina, tad jau liekas likumsakarīgas visas iepriekšējās darbības.
Arī nesaprotu tos un tās, kas paši bijuši krāpti, tagad to dara ar savām otrām pusēm, ņemot vērā to, ka tā briesmīga sajūta ir zināma.