Omites un opisi :)

Man dzīvas ir tikai ome un vecāmamma. Vecomammu kopju katru dienu jau 12 gadus. Noriebies ir līdz kliņķim (t) Nespēju vairs fiziski nekādu mīlestību just pret to cilvēku, pašai tas nenormāli riebjas, bet neko nevaru sev padarīt. Viņa sen jau vairs neko nestāsta par jaunību vai savu dzīvi, TV neskatās, radio neklausās, grāmatas nelasa- vienkārši eksistē. Un man jau sen negribas arī neko jautāt, jo man nervi netur.

Ome ir psiholoģiskā teroriste. Zvana vairākas reizes nedēļā, dažkārt pat vairākas reizes dienā. Ja nepaceļ vienu telefonu, momentā zvana uz otru vai trešo un tā kamēr paceļu. Tas nenormali kaitina, turklāt, ja nepaceļ, viņa taisa skandālus. Un reāli viņai neko nevajag- tikai parunāties. Bet man jau dzīvē nekas kardināli nemainās pa dažām stundām/dienām. Nesaprotu kādēļ nevar zvanīt un tarkšķēt ar savām draudzenēm, tā vietā viņa man reāli traucē darbā. Runāt par to ir bezjēdzīgi, viņa vnk nesaprot. +Katru reizi viņa atrod par ko man pārmest. Reizēm es atslēdzu visus telefonus, vai vienkārši neceļu, jo man gribas mieru un man vispār nav ko viņai stāstīt. Mīlu savu omīti, bet šī zvanīšanas mode man vienkārši tracina! Labprātāk gribētu viņai piezvanīt un izrunāties, kad pati gribu, nevis ik pārdienas klausīties nepārtrauktus pārmetumus. Eh..
Ciemos braucu pēc iespējas retāk, pati viņa to ir panākusi. Ja viņa nezvanītu tik bieži, es noteikti biežāk aizietu ciemos pie viņas.

Ar vecvecākiem ir labas attiecības, no sirds viņus mīlu. Satieku bieži, jo viņi visi dzīvo Rīgā, pie vecmammas no mammas puses gandrīz vai katru darba dienu uz pusstundiņu iebraucu pēc darba, viņa dzīvo 5 min. no manas darba vietas. Ar viņu dažreiz ir grūti, raksturs smags, bet esmu viņai vienīgā mazmeita (sanāk arī vienīgais tuvais cilvēks, jo vectētiņš - viņas vīrs, nomira ilgi pirms manas dzimšanas, manas mammas arī vairs nav...), tāpēc cenšos iebraukt tik bieži cik vien iespējams, negribu, lai viņa justos vientuļa.