Pārdomas

Katru soli kontrolēt noteikti nevajag, bet modrību jāsaglabā.

vai arī kontrolējat ik dienu telefona zvanus, uzlaužat e-pastus? zvanāties, lai pārbaudītu kur atrodas? vai tiešām ticēt nevar un ik mirkli ir jāšaubās par otru?

tas jau ir slimi! ja būs gājējs, tad aizies tāpat. attiecības tač neveidot, lai šaubītos, bet gan uzticētos.

nu man jau arī šķiet, ka tā nav dzīve, ja nevar ticēt , tas ir patstāvīgs stress

Atslābsti, katram pārim ir sava izpratne par attiecībām, mīlestību un uzticību :) Ja meitenei neveicās attiecībās, viņa zemapziņā jau meklē visos partneros krāpējus un uzmetējus, citreiz pat provocē, turklāt iespējams nemaz neprot atšķirt tos uzticamos vīriešus no uzmetējiem. Tā kā nonāk pretrunās pati ar sevi, ja jau neuzticās, tad jau būtu jāizvēlās dzīves biedrus ļoti pedantiski, bet sanāk tā - ka attiecībās ielaižas ļoti ātri, bet pēcāk kož pirkstos, ka viņš dara kaut kādas nepieņemamas lietas.

Manuprāt, problēma ir pašā saknē - gan pašā sievietē, kura ļaujas romantiskām attiecībām pārāk ātri, pārāk ātri pielaiž otru, simpātijas uzskata par mīlestību, nevēlmi būt vienai kļūst par virsroku tam, ka tiem veidotas falšas attiecības!

Galvenais, lai abiem diviem ir vienāda izpratne par to, kas ir uzticība, un, ja tāda pastāv, tad abi divi var dzīvi baudīt un nevaktēt katra soli ārpus mājas durvīm.

Man tā ir, man nav attiecībās nekādu šaubu, jo abiem mums ir stabila, nelokāma izpratne par to, kas ir mīlestība, uzticība, kādām jābūt attiecībām un ģimenei. Visas šīs nianses tika pārrunātas tūkstots reižu vēl pirms attiecību sākšanās!

Nekontrolēju pilnībā neko, esmu atslābusi un uzticos uz visiem 100.

+ Dope

Nekontrolēju, jo gribu naktīs labi gulēt. :) Mans uzskats vēl joprojām paliek šāds-ja vīrietis neatņem laiku, līdzekļus, uzmanību, naudu utt. ģimenei, tad viss ir kārtībā. Respektīvi, ja attiecības ir foršas, viss apmierina, ir kopīgas izklaides, tusiņi, pasākumi, tad nav ko rakņāties un meklēt zemūdens akmeņus. Ja sieviete kaut ko meklē, tad kaut ko arī atradīs. :)

Ja sieviete kaut ko meklē, tad kaut ko arī atradīs.

Šis labs :D Vai arī - ja sieviete kaut ko meklē, tad vīrietis "что-то знает, но скрывает" :D

es nekontrolēju savējo pilnībā...es uzticos viņam, viņš man..manējais būtu par slinku,lai kaut ko perinātu man aiz muguras. tuklāt viņš nemāk melot..

Ja kaut ko meklē, noteikti atradīs. Un pārpratīs, un skandālu uztaisīs.

Kur visas pašpietiekamās sievietes ir pazudušas? Es nesaprotu, vai tad vairs darīt nav ko, ja jākontrolē katrs vīrieša solis? Tik daudz brīva laika? :D
Visādi slimie pārīši ir, es jau te vienā citā diskusijā teicu, ka man ir paziņa kurš ejot pa ielu ar savu meiteni nesveicina ne paziņas, ne draudzenes. Vārdu sakot, nevienu pazīstamo sievieti. Tāpat arī, vienu reizi, kad viņš man Twitter'ī pāris reizes uzrakstīja, pēc 30 minūtēm izdzēsa visu ko ir rakstījis un vēlāk teica, ka negrib lai draudzene pārprot. Pārprot! :D Tur jau nebija nekā ko pārprast. Trakākais, ka nav gluži tīņi. Viņam 25, meitenei 23.

Bet kā tad saglabāt to modrību? :) vienīgi pārbaudot datoru, telefonu..

kā var dzīvot tādās attiecības,kur aizūtot vīrieti uz veikalu ir jādomā:""vai viņš mani nekrāpj? varbūt satiks kādu! fak..iešu labāk pati."
vai baidīties un aiz stūru klausīties katru zvanu, katru telefona sarunu, kamēr šis sēž uz poda izšurīt smskas...pār plecu skatīties dr.lv vēstules...
kur apņēmība? kāda tur mīlestība? kā apsēstība.

Pasa attiecibu sakuma man bija neliela paranoja. Pirms tam man bija dzive tik daudz neuzticibas,ka vienkarsi nespeju normali uzticeties,lai gan nekada pamata isti nebija.
Es medzu izcekot vina epastu, facebook,es vnk nespeju saprast,ka cilveki var but ari uzticigi. Tik loti ta smani bija iedragajis. Ja vins bija uzrakstijis kometaru pie savas pazinas bildes man jau bezmaz sakas histerija,ka mani krapj utt.
Lidz lenam tas viss pagaja...Sobrid es vinam uzticos,man nevajag cekot ne vina epastus ne ko citu. Vins man devis absouliti nekadu iemeslu tam, attiecibas ir lieliskas. Protams,modriba ir laba lieta.

Es vinu nekontroleju un zinu, ka tur viss ir ok. Zinu,ka vins bus pedejais, kas krāps. Taču mani gan viņš kontrolē pat ļoti, varbūt tapec es vinu nē, jo zinu,ka esmu viņam svarīga.
(Manējais neko neaizliedz, taču viņam vienmēr jābūt lietas kursā kur un ar ko es eju, ar ko bija telefona saruna utml.).

*nav devis absoluti nekadu iemeslu.

Gribēs aiziet,aizies ar visu kontrolēšanu.Neko nekontrolēju.Ja aizies pats vainīgs.

Es uzticos un nekontrolēju, tā ir vieglāk dzīvot un var pilnībā izbaudīt attiecības. Pirms dažiem gadiem bija tā, ka ik pa brīdim uznāca idejas par krāpšanu, bet pastrādāju ar sevi un sapratu, ka nevar ļaut vaļu katrai iedomai, ir jāvadās pēc objektīviem apsvērumiem.

Manuprāt, neuzticība rodas tad, kad pats sāc apšaubīt sevi, vai būtu uzticama attiecīgajā situācijā.

Kāda vēl modrība? Normālās attiecībās, kur viens otram uzticas, modrībai nav jābūt. Vīrietis nav kaut kāds īpašums, kurš jāapsargā vai vēl sazin ko.. Ja es būtu tavs draugs un zinātu, ka visu laiku domā, ka tik nekrāpju un lien manos e-pastos un vēl sazin kur, respektīvi, neuzticies, aizietu vien palēkdamies prom.