" Gribu ēst! "

tā kā man ļoooti patīk gatavot, es nemaz neļauju viņam sagribēt ēst :P ik pēc laiciņa kaut ko piedāvāju uztaisīt (saprāta robežās) , bet visos citos gadījumos viņš sameklē pats un pat neiedomājas prasīt man :)

Mūsu mājās ēdiens tiek gatavots ik dienu vai arī dodamies ēst ārpus mājas. Mēs gatavojam kopā un mums nav tā, ka viņš nobļaujās ka grib ēst un es uzreiz celu gaisā un skrienu viņam taisīt. Ja starp ēdienreizēm gribas kaut ko uzkost vienmēr pats aizies un atradīs.

Nekad tā nav. Brīvdienās viņš ceļas vēlāk, ēd vēlāk. Pusdienas man sagribas pirmajai līdz ar to, un viņam nav jāčīkst, jo es jau esmu uztaisījusi. :D Kopā negatavojam, parasti gatavoju es. Ja arī viņš man teiktu, ka grib ēst, piedāvātu " ēdienkarti", respektīvi, pastāstītu, kādi ir varianti..

Meitenei ir tikai divi varianti ,kur atrasties-guļamistabā vai virtuvē, ja neesi gultā tātad tev jābūt virtuvē:D

Ja manējais šitā pajautā, tad es vienmēr jautāju, vai viņam rokas un kājas ir. Viņš parasti atbild, ka nav, tad es, savukārt, atbildu, ka tad neko, man vairāk paliks! :D

Ja abiem brīvdiena, tad uz šādu teikumu atbildu, ka man arī gribas ēst un tad ejam kopā taisīt. Ja esam sarunājuši, ka ēdīsim maizītes, tad tās viena varu uztaisīt. Bet ja ilgāk jātaisa - kopā.

Ja palūdz, lai kaut ko atnesu no ledusskapja, tad nav problēmu arī atnest. Bet ja tēju prasa, tad gan parasti man slinkums taisīt, ja pašai negribas, jo kamēr ūdens uzvārās... :D

Parasti gatavo vīrietis, jo es īsti daudz nejēdzu no gatavošanas. Esmu palīgs un trauku mazgātājs :D
Un mums ir tā, ka no rīta, kad "mēs" gatavojam brokastis kopā jau izlemjam, kas būs pusdienās un vakariņās. Tpc ļoti reti ir tā, ka kāds saka, ka baigi gribās ēst un otrs skrien uz virtuvi.
Bet uzskatu, ka nevajag večus izlaist. Nav jau zīdaiņi vai invalīdi. Gribi ēst, bet nevari savu pakaļu pacelt no dīvāna - mirsti badā. Esmu par vienlīdzību arī virtuvē.

Mans puisis nekad tā neuzvedās :D
Pārsvarā ēdam vienos un tajos pašos pulksteņlaikos, taču, ja ir vēlme ātrāk ēst, tad ABI dodamies uz virtuvi. Es pārsvarā gatavoju,bet man viņš vismaz sastāda kompāniju :)

Man līdzīgi kā ņamsim - agrāk ceļos, agrāk gribas pusdienas utt. Gatavoju parasti es, bet tas nenozīmē, ka viņš man nepalīdz, nepadodas viņam nekas sarežģīts, bet var gan salātus uztaisīt, gan kartupeļus nomizot un traukus nomazgāt, nečīkst arī par katliem, pannām :D
Pēdējā laikā draugam iepaticies, ka mēs abi rosamies - gatavojam dažādus cepumus, kūkas, salātus, kopīgi ejam uz tirgu/veikalu.
Mans draugs nekad nav uzstādījis kā faktu to, ka grib ēst un tad nu ej un šmorē. Es viņu pasūtītu kaut kur patālāk :D

mūsu mājās tā uzvedos es, bez rokām un kājām :D
viņš nekad nesaka, ka grib ēst, pats sāks taisīt un ja tās ir pusdienas, tad es iešu palīdzēt.

Te nu gluži runa par to,kā jūs taisāt ēst,kopā vai atsevišķi,par ko aizgāja, bet fakts - ja vīrietis saka,ka ir izsalcis,vai mīļotās sievietes pienākums ir meklēt tikai viņam ko ēdamu vai cerēt,ka pats ir tik pieaudzis,ka var atrast/uzsildīt kaut ko!

Es no savējā to dzirdu :D Viņš ir pieradis ēst mazām porcijām un bieži (kopš skolas pa ēdnīcām, jo mājās reti kad dzīvojis) , tas mani tiešām tracina!!! Cik zinu arī vecāku mājās viņš neēdīs pat tad, ja pateiks, ka ir gatavs bet tikai jāuzsilda :D :D
Uzskatu, ka sievietei ir jāparūpējas, man ir prieks palutināt, kad viņš brauc ciemos, sagaidu ar vakariņām! :) Bet kad pēc pāris h atkal ir ''gribu ēst''... Mēs ģimenē esam pieraduši, ka katru dienu ir kārtīgas pusdienas, atlikušo katrs pats sev sarūpē, draugam atkal cits variants.. Tad nu gan saku, lai nāk palīgā vai paņem kādu snack.
Kopā taisam brīvdienās, kad ir kas ilgāk gatavojams vai sava pica :) Bet vispār manējais kā bērns, viņš parasti mostas ap 8 no rīta, es ceļos kādos 11, un viņš sēž pie kompja, kad pamostos saka cik izsalcis, nevar pats aiziet līdz ledusskapim paņemt kaut brokastu pārslas ar pienu vai tēju uzvārīt!!!

Pat ja naba pie mugurklaula lips, neteiks, ka grib ēst :D Bet mājas pavāre esmu es, viņš māk tikai olas uzcept un maizes sasmērēt. Ja redzu, ka jau 4. reizi nāk istabā ar sviestmaizi zobos, eju taisīt kaut ko "kārtīgu" :D

ir, protams, stulbi, ja puisis to uzskata par sievietes svētu pienākumu skriet uz virtuvi pēc pirmā čīkstiena. Visādi citādi man, godīgi sakot, vispār liekas jocīgi, ja netiek gatavots mājās regulāri.. :)

ja maneejais ir izsalcis,vienmeer eju uz virtuvi un pagatavoju kaut ko. taa kaa esmu maajsaimniece un par naudas truukumu nekad neesmu vareejusi suudzeeties, uzskatu to par savu pienaakumu.

Man patīk taisīt ēst ! Līdz ar to galvenā gatavotāja esmu es.. Līdzīgi kā te meitene rakstīja, no rītiem vai kā nu sanāk, daudz maz sarunājam/pārrunājam ko vēlāk varētu pagatavot, tāpat arī iepērkoties, jau domājam par lietām uz priekšu, tpc nerodas problēmas- es gribu ēst. Jo ir tikai normāli, ja tiek uztaisītas pusdienas, ja esam mājās, un protams vakariņas, jo pašai tak arī gribās ēst ! Arī viņš lieliski gatavo, ne tikai maizes, bet māk arī kādu mērci, gaļu vai ko uzvārīt, tā kā tādu problēmu nav :) Un ja pateiktu pavēlnieciski- es gribu ēst, pēc kura varētu secin't, ka nu man tgd jāskrien un jātaisa, tad pajautātu vai viņam rokas pie dirsas pieaugušas :D

es pati jautāju, cikos gribēs pusdienas ..

Es parasti gatavoju brokastis, kamēr viņš ir dušā, citreiz viņš, ja grib savu īpašo maizi. Parasti visu sarunājam kad, ko un kā gatavosim. Plānojam jau pirms veikala apmeklējuma, lai nav tā, ka pēkšņi kaut kā trūkst. Pusdienas, vakariņas gatavojam kopā vai uz maiņām. Puisis man cenšās iestāstīt, ka gatavošana nav viņa mīļākā nodarbe, bet pēc viņa attieksmes pret ēdienu, kā viņš to gatavo nemaz negribās ticēt. Arī man patīk gatavot, tikai visās griešanās utt. parasti esmu lēnāka par viņu :D , pat nezinu kāpēc tā.

lecu kajas un est taisu. :D man sagada prieku iepriecinat savu virieti:)