Man ir līdzīgs stāsts. Mēs gan vairs neesam kopā. Bet ideja vienkārša - manējais allaž uzsvēra, ka nav runātājs, bet darītājs. Tāpēc nekad nesagaidīju nekādus mīļvārdiņus un sms, lietišķi zvani, cikos būsi, gaidu, dažkārt ilgojos un viss.
Izšķīrāmies, jo brīdī, kad man bija ļoti smagi, viņš arī nedarīja. Ne tikai nebija stiprais plecs vai vimsaz līdzjūtīgais draugs, bet uzskatīja, ka jātiek galā pašai. Un es izlēmu, ka es tādu dzīvi negribu, kāda jēga tad man no tā veča? Ēst jātaisa, drēbes jāmazgā, māja jātīra... Bet sajūta, it kā dzīvotu ar kaut kādu svešinieku.
Tā ka skaties. Kam der tāds variants, kam ne. Man personiski patīk neliela čubināšanās un, prombūtnē esot, saņemt gan atskaites kā pašam gājis, gan jaukus vārdus man.
Ja kas iesācis kremt.... Tik drīz neatlaidīsies. Jums vajag pārmaiņas, dunku un domu - ir vai nav nākotne.
102
