puisis pēc 5 gadiem vēl nav aizmirsis

Jāa. Man šobrīd ir ļoti līdzīgi. Mīlu puisis, viņš mīl mani, taču nevaru ar viņu piekrist būt kopā, jo neticu, ka mainīsies un ar tādu, kāds viņš ir šobrīd kopā nespētu būt. :/ Bail, ka, ja došu iespēju, taču atsitīšos kā pret sienu, ilgi netikšu pāri. Ja godīgi, pirmoreiz esmu tādā izmisumā. Varbūt kāda var ko ieteikt? :/

Ļauj, lai viņš tev pierāda, ka ja būs iespēja - būs savādāk.

Kas tieši ir tas, kas jums liekas, kas nemainīsies? Ja mīl tad būs tāds, kāds tev ir vajadzīgs, ja tu mīli tad pieņem sīkumus un tiec galā ar lielajām lietām. Katra situācija ir savādāka. Visiem cilvēkiem ir kautkas tāds, ko laika gaitā gribās pamainīt, visiem, citi cīnās ar dzērājiem, citi ar babņikiem, citi ar mantkārīgiem citi ar slavas kāriem citi ar pārāk uz ģimeniskumu vērstiem citi uz flirtētājiem. Ir visādas vainas, ar katru jācīnās ir savādāk. Un cilvēki tiek galā ar savām nepilnvērtībām ,vislabāk, saprotot, ko viņi var dzīvē zaudēt, ja nemainīsies. Mīlestība var dziedēt un salauzt, un atkal dziedēt...

Šajā gadījumā tas, kas ir jāmaina, ir viss. Tas ir dzīvesveida- alkahols, daudz one night stand, pofigisms uz dzīvi, izteikta greizsirdība.. Un es tiešām nespēju noticēt, ka to visu var tik viegli tā izmainīt. :/ Ja viņš tiešām to izlems, visi viņa draugi būs pret mani. Šī ir ļoti sarežģīta situācija.. Un man ir bail, ka beigās sāpēs mums abiem..

oooo..kā es tevi saprotu! Identiska situācija..vienīgi ilgumi mazliet atšķīrās! Gan es, gan viņš ik pa laikam domājam kā bija un kā būtu bijis! Dažreiz nobirdinu asariņu un domāju - varbūt nevajadzēja iet prom... :/
Bet nu ir kā ir..

Tu drīksti viņam prasīt lai viņš beidz darīt sliktu. Tas ir normāli. Tas nav nekas tāds par ko vajadzētu baidīties, ka kāds uzskatīs par aizliegumiem vai uzspiežšanu kautko darīt. Es mainījos, laigan lēnām, jo cīnijos ar sevīm, bet mainījos jo zināju, ka mums abiem tā būs labāk un mēs dzīvosim mūsu dzīvi un draugu viedokļi par tādu izvēli palīdzēja atlasīt un atstāt labākos draugus un tagad mēs esam ģimene un mēs dalāmies visā. Es sākumā to nesapratu, bet kad sapratu, mainījos, viņš jau pirms tam man bija pierādījis cik nopietni viņš skatās uz mūsu nākotni. Varbūt tas mani nedaudz biedēja jo esmu nedaudz jaunāka, bet pagāja laiks un es sapratu, ka pietiek muļķoties, es biju gatava atteikties no visa sliktā un pamazām to izdarīju.

tikumlieta- paldies. Bet es 2. reizi mūžā kaut ko šādu jūtu pret cilvēku un man ir bail tik smagi vilties. Varbūt atkāpties, kamēr viņš nav neatgriezeniski manā sirsniņā? Varbūt to var uzskatīt par padošanos, taču reti kurš no kopējajiem draugiem, par spīti tam, ka zin viņa jūtas pret mani, tic, ka viņš spēs mainīties :/

Cilvēku, kurš ir nolēmis izpostīt savu dzīvi ir ļoti grūti apturēt, reizēm tas ir pa spēkam tikai pašai dzīvei. Viss ir atkarīgs no tā cik ļoti viņš pats būs gatavs cīnīties ar savām vājībām un cik svarīgi viņam ir cilvēki kas viņu mīl, es uzskatu, ka iespēja mainīties viņam ir jādod, tikai galvenais lai viņš pats dzīvē pie kautkā aplaužās, kamēr viss iet ka smērētsmīlestība, draugi, ģimene, finanses, atbalsts, tikmēr cilvēks neredz vajadzību mainīties, kad viņš to visu sāk zaudēt tad viņš sak just, cik daudz viņam dzīvē bija.

Skatos, tu arī nodarbojies ar nakšu negulēšanu :D
Bet, katrā ziņā, varbūt tiešām saņemšos dod viņam iespēju. Vai varbūt tieši otrādāk, no tās sērijas, ko tu iesaki, pateikt, ka pielieku treknu punktu, kas, iespējams, ļautu novērtēt to, kas bija.. Bet zinu, ka viņš ir pārāk lepns un spītīgs, kā jau auns, lai pēc tam skrietu pakaļ.. Ja tā izdarīšu, viņš pārdzīvos un ,ļoti iespējams, pat mainīsies, taču es to vairs visticamāk nepiedzīvošu :/