Jau kuro reizi manā dzīvē notiek situācija, ka dodos prom uz citu dzīvesvietu, un aiz muguras paliek līdzšinējās attiecības, draugi, paziņas. 2 mēnešus atpakaļ iepazinos ar lielisku vīrieti! Mums kopā ir vienkārši super labi. Tagad esmu LV kādus 4 mēn un pēc 1 mēn domāju braukt prom. Viņš zin, ka es pirms tam dzīvoju ārzemēs, bet pats neko man nav jautājis par maniem nākotnes plāniem, arī par pagātni, utt. Tomēr pats bieži izsaka mājienus - maijā mums jābrauc tur, vasarā darīsim šitā, jāaizbrauc ciemos uz turieni kaut kad, utt. Tā kā nekādas baigās sarunas par nākotni nav bijušas, man grūti pašai uzsākt un teikt - zini, nesteidzies un nesaceries, jo es gribu braukt prom.
Jautājums - turpināt būt egoistei un neteikt par aizbraukšanu, bet turpināt tikties, jo laiks, ko pavādām kopā ir fantastisks VAI pateikt jau tagad, ka sorry es braukšu prom un netaisi baigos nākotnes plānus, jo nesanāks? Katru reizi, kad viņš tā ieminās, man ir pretīga sajūta, ka slēpju šo faktu no viņa, bet man negribas, lai viņš apvainojas un negrib ar mani vairs pavadīt laiku pēdējo mēnesi, jo man gribas vēl patusēties. Zinu, ka baigi egoistiski, bet nu tā ir sanācis. Kā es gribētu, lai rīkojas viņš, ja būtu otrādāk? Nezinu, laikam jau pati būtu visu uzzinājusi un pajautājusi, zinot viņa situāciju. Es viņam jautāju to, kas mani interesē, bet man liekas viņš baidās man ko tādu jautāt, tad nu es nolēmu, ka pats vainīgs... Un zinu, ka man tas nāks atpakaļ, baigi daudz jau šitā esmu izdarījusies :(
1183
