Pirms pusgada iepazinos ar kādu puisi, nekas nebija, pāris reizes satikāmies, saikne kaut kā neizveidojās un viens par otru aizmirsām.
Līdz pirms vairāk kā mēneša pēkšņi aizbraucu pie viņa ciemos, nebija īsti kur palikt pa nakti un viņš piedāvāja naktsmītnes. Nu neko, aizbraucu. Neērti bija. Likās, ka kaut kas nav pateikts līdz galam. Runājām par visu un tajā pašā laikā neko. Kad izdomājām iet gulēt, nācās gulēt vienā gultā. Biju pārliecināta, ka nekas nenotiks, jo mēs pat īsti viens otru nepazinām un nezinājām viens par otru pilnīgi neko! Tomēr nē, sekss bija un labs sekss. Viņa iniciatīva. No rīta aizlaidos pirms viņš vispār vēl bija pamodies, bija ikrīta darbi jāpadara. Tā arī viņš par sevi nedeva ziņu līdz nedēļas nogalei. Un atkal 5dienas naktī viņš atbrauc pakaļ un sekss! Tā jau visu šo laiku. Katru nedēļas nogali sekss un nekas vairāk. Man sākumā tiešām likās, ka man ar to pietiks. Ka varam dalīt kopīgu gultu un jūtas tur no manas puses nebūs pilnīgi nekādas. Es taču zināju, ka viņš vēljoprojām ir kā bez prāta savas bijušās dēļ.
Un tad parādījās manas jūtas un spēles noteikumi mainījās. Domāju, ka viss. Man ir jāiet prom no viņa gultas, kamēr vēl ir tāda iespēja. Bet es nevaru... Es gribu ko vairāk. Viss par ko es spēju domāt ir tikai viņš, kamēr to, ko viņš domā es nezinu.
Sākumā es vienmēr bēgu prom no viņa pirms viņš ir pamodies, tad pagājušajā 6dienā mēs pirmo reizi ēdām kopīgas brokastis. Un sarunas kļuva atklātāks, viņš mīļāks un šķita, ka iespējams te nav tikai manas jūtas, bet arī viņa.
Un viss... Tā bija pēdējā reize kad viņu redzēju. Viņš pat vairs nepiezvanīja šajā nedēļas nogalē.
Ko darīt, ja negribu viņu zaudēt? Vai ir vērts maz mēģināt teikt, ko jūtu? Reti taču gultas biedri spēj izveidot normālas attiecības, vai ne?
Es tikai gribu, lai kāds pasaka, ka man viņš ir jāaizmirst. Gribu dzirdēt to skarbi un atklāti, jo pati sev es nekad to nepateikšu...
Ko lai dara? :/
300
