Kāda atziņa

Es domāju, ka tā var būt.
Nu vismaz manai mammai tā bija/ir.
Pats smieklīgākais, ka viņa šo vīrieti vēl varētu teikt, ka pati "apprecināja" ar citu.

Bet vai nav tā,ja "īstais" , tad beigās viss notiks pašplūsmā, un beigas būs skaistas? Protams, ne jau pašsaprotami,bet gan vārds pa vārdam,mazliet pacīnoties.. ?

Nu es par īsto neuzskato to, ar kuru tu būsi kopā mūžīgi mūžot, radīsi pēcnācējus, utt. Es, piemēram, savu īsto, palaidu, taču arī pēc daudziem, no malas skatoties, iespējams, simpātiskākiem, inteliģentākiem un džentelmeniskākiem vīriešiem manā dzīvē, es saprotu, ka viņš vienmēr būs tas, kuru es mīlēšu par spīti visam..Izklausās banāli, bet vismaz pagaidām es viņu varu dēvēt par manu īsto. :-/

Jā, man tā bija. Mans liktenīgais izrādījās precējies. Ilgu laiku es mūsu attiecības neuztvēru nopietni, pat satikos ar citiem. Viņš pirmais samīlējās, pēc tam es. Kā ir tagad? Viņš izbeidza iepriekšējās attiecības, un esam laimīgi kopā. (l)

Būsim reālas - ja gadās satikt vīrieti, kuram ir labs darbs, stabili ienākumi, mašīna, kurš ir izskatīgs, sportisks, gudrs, mērķtiecīgs un ar kuru kopā ir patīkami pavadīt laiku, tad viņam viennozīmīgi labākajā gadījumā jau būs draudzene, sliktākajā sieva pie sāniem. Tāds "komplekts", kādu es tikko minēju, brīvs gadās ārkārtīgi reti.

Nuja nuja, tad atliek vien rīkoties, vaine ;) easy... :-P

*Hanna*,

kaut es Tevi vispār ar cosmo *Hannu* nesazīmēju, tieši jūs abus biju ievērojusi kā tādus balodīšos, es pat domāju - šie droši vien nesen precējušies, izskatās kā medusmēnesī. :-D

Ou, paldies. :-P (l)

p.s. Varu pačukstēt, ka tu man no malas izskaties tāda, nu... Kā lai pasaka... Tāda ļoti ar Franciju un franču valodu saistīta, tik tiešām. Tā nu es tevi, kamēr abas trennējāmies, atkodu. :-)

Es piekrītu Saulesbrille teiktajam. Ar mani ir līdzīgi gadījies. Protams, esmu jauna vēl un domāju, ka viss man vēl tikai priekšā, respektīvi - satikšu vēl ne vienu vien vīrieti un domājams, ka kāds arī apprecēs un dzīvosim laimīgi, laidīšu pasaulē bērnus un tamlīdzīgi, bet... Vienmēr priekš manis par īsto paliks mana pirmā mīlestība. Jā, es ļoti ceru, ka domas mainīsies un ienāks manā dzīvē kāds, kuru gribēšu no visas sirds dēvēt par to ''īsto'', bet pagaidām, lai arī esmu satikusi gana jaukus un citādi labus vīriešus par īsto un vienīgo mana sirds atzīst to, kuru jau esmu palaidusi vaļā pirms kāda laika un kurš nu jau ir tikpat kā izveidojis ģimeni ar citu sievieti. What a life... Lai gan, protams, klusībā ĻOTI tiešām ĻOTI ceru, ka kāds manu sirdi spēs nozagt tāpat kā to kādreiz izdarīja viņš. Ļoti vēlos tikt viņam pāri un iemīlēties kādā citā... ĻOTI. Bet pagaidām, lai arī laiks pagājis manai sirdij eksistē tikai viņš. :/