Protams, katrs cīnās kā var, bet man laikam vīrieša profesija ir ļoti svarīga (t) Es nedomāju, ka justos laimīga ar mehāniķi, biļešu kontrolieri, sabiedriskā transporta vadītāju, apģērbu veikala pārdevēju, celtnieku, utml..
Nenoliegšu, ka kaut kādā mērā man ir pār tādām profesijām pārākuma sajūta, nejūtu, ka viņi man būtu līdzvērtīgi, tādēļ neuzskatu, ka pilnvērtīgas attiecības šādos gadījumos būtu iespējamas.
Katrā gadījumā, esmu mēģinājusi veidot attiecības ar bārmeni, bet nekas tur nesanāca. Jo gadu tas liekas ok, ka viņam ir tāds darbs, bet ilgtremiņā.. Protams, ja vien viņam tas bārs nepieder, tad būtu cita lieta, bet būt par iedzērušu cilvēku pakalpiņu 30+ gados ir smieklīgi.
Un es arī neuzskatu, ka ir normāli, ja sieviete pelna daudz vairāk. Varbūt attiecību sākumā ir ok, bet veidojot ģimeni.. Vai ja vīrietis nesrādā, bet sēž mājās ar bērnu. Es viņu automātiski pēc kāda laika sākšu uzskatīt par memļaku un no vīrietības tur manās acīs vairs nebūs ne smakas.