Fziska iespaidošana bērnībā

Protams, dabūju pa pakaļu bērnībā. Tas nebija bieži, jo biju paklausīgs bērns. Taču, tās dažas reizes bija pelnītas un es tos pērienus tā arī uztvēru - nevis, ka mani sit aiz naida vai vēl kkā, bet tāpēc, ka es tiešām esmu sastrādājusi lietas, par kurām pelnīts. Naidu pret mammu neizjutu un esmu izaugusi pilnīgi normāla, bez kkādām bērnības traumām.

Esmu visādi spīdzināta.

Un kā jūs jutāties pēc tam?

Dikti feini, draudzenēm teicu, ka man zila āda, jo es aristokrāte ar zilām asinīm.

Klusībā nienīdāt savu vecākus?

Periodā līdz 12 gadiem ienīdu sevi, periodā no 13 - 16 otrādāk, pēc 16 sūtīju ieskrieties, jo bija kur iet un biju nepieciešama arī ģimenes uzņēmumā - varēju lekties.

Nebaidījāties?

Diezgan stulbs jautājums. Kopējais emocionalālais stāvoklis bija skumjš, jo redzēju, ka citur tā nav.

Mamma saka, ka tētis ir bukņījis, bet es kaut kā neatceros. Man jau pietieka (un joprojām pietiek), ka viņš uz mani nikni paskatās. Vispār biju paklausīga. No mammas gan dabūju pļauku, bet tas jau bija, kad man biaj laika 12 gadi un par nopietnu lietu. Laikam visu mūžu atcerēšos... Iegrozīja smadzenes vietā.
Ar vardabību ģimenē, kur tiešām var sākt runātpar kaut kādu fizisku iespaidošanu, saskāros vēlu - 17 vai 18 gadu vecumā, kad mamma otreiz apprecējās.
Savy bērnu nesitīšu un neļaušu arī, lai kāds palaiž rokas. Ok, draugs uzšāva vienreiz pa pamperu, tas pat nesāpēja viņai, bet tagad ir respekts visma pret viņu. Arī, ja veikalā nokritīs uz zemes un brēks, nekautrēšos uzpliķēt, bet tā - ar žagarim un siksnām... nu, nē!

Man vienu vienīgo reizi Ome ir uzšāvusi pa pakaļu un toreiz es tiešām nebiju valdāma. Pēc tam abas raudājām :D
Bet es to pat neuzskatu par īstu pērienu un Ome vienmēr man bijis viens no vismīļākajiem cilvēkiem un tā ir joprojām ;)

Atceros, ka tētis pēra gan ar siksnu, gan mani un brāli. Pēc tam tajā vakarā acīs nerādījāmies, viss aizmirsās. Mīlu tāpat, un galīgi vienalga - iespējams, ka biju pelnījusi, neatceros. :D
Savējos gan nepēršu, ja nu vienīgi var ar roku, biki iešaut pa dupsi, bet nu ar siksnu gan nē, šausmas. Tagad tā padomājot, vispār rodas jautājums, ko tad tādu izdarīju, ka šad tad nopēra :D

Man tētis vienreiz teica - "ej pēc žagariem". Es arī gāju un vēl tagad atceros, kā ilgi domāju kuru zaru lai ņem, no sākuma izmēģināju kkādu kārklu, bik uzšāvu sev, bet sāpēja, tad atnesu viņam uzziedējušu ceriņa zaru, abi ar mammu sāka smieties. Bet pērienu nedabūju :D

Pērta es neesmu, bet pa dupsi esmu dabūjusi. Traumas nav, naida nav, citiem nesitu :D

Bērnībā regulāri no mammas norāvos.
Vienreiz viņa mani nopēra ar nomizotiem pūpolu zariem. Mēnesi nevarēju apsēsties un iet skolā uz fizkultūru šortos. Par to pat tiku pie direktora, jo bija jāvelk obligātās formas iekštelpās :D
Tas laikam ir bijis baisākais pēriens no visiem, jo visas ciskas un pakaļa bija krevelēs un zilumos, un katru dienu asiņoja.
Protams, tagad mamma saka, ka nekad neesot pērusi :D Bet tā, norāvos vismaz 1x mēnesī ar siksnu. Varbūt tik sāpīgus pērienus nebiju pelnījusi, bet dabūju vienmēr pa ķeksi. Biju, kā saka, "sliktais bērniņš" :D
Tētis kaut kā nekad nav pēris, viņam pietika sabārt, jau tad bija stīvas bikses :D

Es žagariņus lauzu. Itsevišķi tad kad biju nogrēkojusies un bija gaidāms pēriens :D
No pēriena gan neizvairījos dabūju ar plaukstu pa dupsi, bet ar siksnu gan mani nepēra - laikam baidījās, kad siksnu sagaida tāds pats liktenis kā žagariņus. Mēs jau zinām ka PSRS laikos viss bija deficīts :D

No vecākiem nekad neesmu dabūjusi pērienu,bet no vīra gan šad tad sanāk :D

Ar gumijas šļūteni .. bet es to sagriezu pēc tam

aaaa :D:D:D:D:D:D:D:D:D

Tikai vienreiz mūžā esmu dabūjusi ar "Dakteri Bērziņu", toreiz pati biju vainīga, sataisīju kaunu mammai veikalā. Mamma bija pārsteigta, jo nekad tā nebiju agrāk darījusi. Bet es pašu pēŗienu kā tādu neatceros.
Tā, vienmēr ar izrunāšanos varēja visu panākt. Bet es biju ļoti saprātīga. Pat ja darīju blēņas, tad tā, lai neviens neuzzina. Es vairāk mammai un tētim sirmus matus uztaisīju, jo biju tāda, kas pati izdomāja avantūras un vēl citus ierāva avantūrās.

Ar gumijas šļūteni .. bet es to sagriezu pēc tam :D

Regulāri norāvos .. parasti gan tikai simboliski, bet gadījās arī pa niknam ..

protams, ka esmu dabūjusi pa dibenu, bet visas reizes pilnīgi pelnīti. es neuzskatu to par neko taaaadu. manuprāt, lielākā daļa ir par blēņām atrāvušies. nu, katrā ziņā ļaunu prātu uz vecākiem par to neturu un nevaru arī galvot, ka saviem bērniem neuzsitīšu pa dibenu ar plaukstu, ja mani neklausīs :D

Biju grūti audzināms bērns un pērienu dabūju regulāri, bet tas tāpat nelīdzēja. Esmu augusi laukos un man nebija iespējams ieskaidrot, kad uz mažu vienai iet nedrīks. Mēdzu aizklīst pat 10 kilometrus no mājām un pārnākt mājās tikai naktī :)
Pēriens palīdzēja uz 2-3 dienām :)
No pēriena nebaidījos, bet pēriens mani atsvešināja.

Piekrītu Pirmā Sieviete velk pa nervu stīgām mazo smīns, kad stāsti kaut ko vai aizliedz darīt, bet nu es arī uzskatu, ka pēršana nav labākais veids kā mācīt, iesākuma citi paņēmieni jāmēģina.

Nekad neesmu tikusi pērta. Man vienīgi solīja, ka "dakteris Bērziņš" nāks ciemos :D
Savus bērnus arī nepēršu, jo es neuzskatu, ka nopēršana būtu vislabākais audzināšanas veids.

Pāris reizes esmu dabūjusi pa pēcpusi, bet nu tad tiešām par lieliem nedarbiem. Un naida nav pilnīgi nekāda, atceros ar smaidu :D Taču to nevar salīdzināt ar tām mūsdienu šausmām ko vecāki atļaujas pret bērniem,sist par izēstu ievārījuma burku un par divnieku dienasgrāmatā, un noteikti nejau tā kā mums ar siksnu vienreiz pa pēcpusi, bet sit tā ka maz neliekas, varu tikai šausmināties :(

piebidīšu, ka ar mani mēģināja visādi citādi, pirms sākt pērt - nu, nesanāca. runāja ka ar pieaugušu cilvēku - jā, jā, mammīt, es sapratu un kā mamma aizgriežas es atkal nenormāli daudz sūdus savāriju (es te nedomāju par nieciņiem), tā kā .. jāskatās kāds bērnam raksturs.. es ļoti ceru, ka mani bērni nebūs kā es.

Ar to "viņu" es domāju savu tēti.

Šķiet, ar siksnu vienreiz esmu dabūjusi, bet neatceros, par ko. Vispār tikai tagad - pieaugusi - saprotu, cik ļoti slikti viņam padevās audzināt bērnus. Man ar viņu normālas attiecības ir tikai kopš kādu 18 g.v. Pirms tam man bija bail no viņa - ko viņš teiks, vai viņam nebūs slikts garastāvoklis. Kad biju maza, pastāvīgi bija bail prasīt naudu - kaut vai pusdiennaudu. Vispār būtu ko psihoterapeitam pastāstīt :D