Mamma saka, ka tētis ir bukņījis, bet es kaut kā neatceros. Man jau pietieka (un joprojām pietiek), ka viņš uz mani nikni paskatās. Vispār biju paklausīga. No mammas gan dabūju pļauku, bet tas jau bija, kad man biaj laika 12 gadi un par nopietnu lietu. Laikam visu mūžu atcerēšos... Iegrozīja smadzenes vietā.
Ar vardabību ģimenē, kur tiešām var sākt runātpar kaut kādu fizisku iespaidošanu, saskāros vēlu - 17 vai 18 gadu vecumā, kad mamma otreiz apprecējās.
Savy bērnu nesitīšu un neļaušu arī, lai kāds palaiž rokas. Ok, draugs uzšāva vienreiz pa pamperu, tas pat nesāpēja viņai, bet tagad ir respekts visma pret viņu. Arī, ja veikalā nokritīs uz zemes un brēks, nekautrēšos uzpliķēt, bet tā - ar žagarim un siksnām... nu, nē!