switched on @ 12.01.2021 21:56Man ir 7m veca meitiņa, ne īsti plānota, kā arī ne no vīrieša, ar kuru gribētu būt saistīta līdz mūža galam. Meitiņas tēvs man ir tiešām nasta, salīdzinoši kā liels, vecs zīdainis, taču meitiņa ir absolūti burvīga un mana lielā laime. Grūtniecības sākumā varu pateikt, ka apsvēru arī abortu, jo meitiņas tēvs ir tiešām šausmīgs cilvēks. Taču tagad varu pateikt, ka viņa ir visīstākais prieks un acuraugs. Gan grūtniecība bija jauka (neskaitot viņas tēvu, bet tas ir atsevišķs stāsts), gan pirmie mirkļi, gan pirmie mēneši, gan tagad. Es no visas sirds varu pateikt, ka nevienu brīdi viņu neesmu jutusi kā slogu vai apgrūtinājumu - tikai un vienīgi kā piepildījumu. Jā, es tagad nevaru izskriet, kad un kur gribu, bet arī pirms tam netusējos, ļoti patika būt mājās, un tagad varētu karotēm ēst katru sekundi ar viņu. Nevaru atraut ne aci, un gribētos, kaut laiks lēnāk skrietu, tomēr viņa paliek ar katru dienu arvien mīļāka, tāpēc arī ar prieku gaidu katru nākošo dienu!
Es esmu no tām, kura noteikti ar neliela joka devu rekomendē bērniņu katram draugam, jo viņa ir labākais hobijs, ko es varētu iedomāties! :) un tagad sev skaļi saku, ka kur es biju ātrāk, būtu no sirds priecājusies par viņu arī pirms 5 gadiem, jo pirms mazā piedzima, nekad nejutos bērniem gatava. Bet, manuprāt, tam pat tā nevar sagatavoties, ir vienkārši jāielec nezināmajā, gaidot bērniņu, un ar prieku jāuzņem katra jaunā diena gan grūtniecībā, gan kad mazais ir klāt! ❤
zala18 @ 12.01.2021 23:32
Es arī biju gatava likās,ka pilnīgi gatava. Bet tomēr viss izrādījās daudz grūtāk.?
angelis @ 12.01.2021 23:19Es konkrēti zināju uz ko es parakstos - nogurumu, negulētām naktīm, n-tajām slimošanām, stresam utt. Bērns, it īpaši pirmajos gados, nav gluži pastaiga pa rožu dārzu, bet es totāli izbaudu savu mazuli, un nereāli mīlu savu bērnu! Bet kad redzu, kā citas čīkst un liek - IG vs real life, man ir jautājums - vai tiešām ir viss tik slikti, un ja jā, pirms tam nevarējāt to iedomāties? Es kā bērns, nebūtu priecīga, pēc gadiem lasīt savas mammas IG, cik reāli grūti, smagi utt viņai bija. Sajustos vainīga, ka ierados šajā pasaulē vēl. Es pietiekami izbaudīju savu jaunību, tā, ka tagad izbaudu mājās sēdēšanu ar savu bērnu, jo es biju absolūti un totāli gatava tam.
sugаr @ 20.04.2020 23:33Man šķiet, ka mēs visi ik pa laikam par kaut ko čīkstam. Kāds par savu māti, kāds par vīru vai draugu, kāds par mašīnu, neveiksmīgu dienu vai “visām kā viena māmiņām”. Bērns tiešām ir jaunas dzīves sākums daudzos aspektos. Kāds to pieņem viegli, kāds grūtāk. Kādam bērna piedzimšana bija lolots un ilgi gaidīts brīdis (citiem arī šim pasākumam sanāk iztērēt daudz pūļu, laika, emociju un naudas), kādam “tā sanāca”. Un arī ja bērniņš ir ļoti mīlēts un gaidīts mēdz būt labās dienas, bet mēdz arī sliktās. Ir dienas kad bērniņš ir īsts saulstariņš, daudz smaida, labprātīgi darbojas pats un ar sajūsmu iesaistās piedāvātās aktivitātēs. Ir dienas kad pamostas ar bļaušanu un tā pavada pusi dienas, jo viņu kaut kas neapmierina, bet ir par mazu, lai varētu pastāstīt kas īsti neapmierina. Katrā vecumā ir savi plusi un mīnusi, lai laistu pasaulē jaunu dzīvību. Kāds būs gatavs to darīt 18 gados, kāds nebūs 40. Galvenais to nedarīt “pienākuma pēc”, vai “jo draudzenēm visām bērni”, vai vēl ļaunāk - cerēt, ka bērns būs kā plaksteris slikti funkcionējošām attiecībām.
Es bērnu laidu pasaulē 33 gados un esmu pateicīga par katru dienu, ko pavadam kopā. Tagad es zinu kas ir beznosacījumu mīlestība. Un, jā, mums arī ir labās un sliktās dienas :)
Vēl viens faktors, kas jāņem vērā, runājot par māmiņām (it īpaši maziem bērniem), uz kādu laiku māmiņa izkrīt no soc.vides, pie kuras pieradusi. Agrāk viņai bija darbs, soc.dzīve, komunicēšana ar kolēģiem, vakari ar draudzenm. Uz noteiktu laiku viņai ir tikai un vienīgi bērns. Tāpēc viņa lielākoties runās par un ap to.
Nightberrii @ 21.04.2020 02:56Sabiedrības spiediens un ģenētisks egoisms.