TimeToDream2 @ 22.08.2020 18:04
Ir, protams, labas attiecības starp bijušajiem, bet neuzskatu, ka ir forši kaismīgi stāstīt savam tagadējam partnerim par bijušajām attiecībām vai apskauties ar savu bijušo sava tagadējā mīļotā priekšā. Tad gribot vai negribot sāc salīdzināt sevi ar bijušo.
Eksperte @ 22.08.2020 16:12
Tam, ka neesi pārliecināta par sevi nevajadzētu būt traucēklim blakus esošajam vīrietim. Tava laime, pašlepnums un pašpietiekamība ir tava atbildēba, ne viņējā.
Elisa_M @ 22.08.2020 12:19Man šobrīd ir pirmās attiecības, taču manam puisim pirms manis bijis gana daudz citu meiteņu.
Attiecību sākumā, kad starp mums valdīja tikai stipras simpātijas, pacēlu tēmu par viņa bijušajām - tagad to nožēloju. Ar kādu degsmi viņš sāka runāt par savu pirmo mīlestību, emocijām, piedzīvoto, kopā pārdzīvoto - man bija ļoti grūti tajā klausīties. Jā, ticu, ka gan jau viņiem kopā bija forši, bet grūtākais to cilvēku ir pazīt personīgi.
Pēc šīs sarunas, protams, to meiteni nostalkoju sociālajos tīklos (kopā bija pirms apmēram 10 gadiem), viņai tagad ir citas attiecības, tā kā īsti vairs nesatraucos. Pēc dažām dienām aizgāju savam draugam līdzi uz pirmo kopīgo ballīti, kurā nevienu nepazinu, vilkos līdzi viņam kā aste, viņš, protams, iereibis. Pēkšķi, hops. Kā ķerts kaut kur aiznesas, kaislīgi apskauj kaut kādu svešu meiteni, ar rokām vicinās, smejās, sāk runāties. A, ko man darīt? Es no pakaļas kautrīgi aizvelkos pie viņa, un izrādās, ka tā ir tā pati meitene. Viņi vēl joprojām ir ļoti tuvi draugi, ikdienā viens otram izpalīdz, sazinās, apmeklē kopīgus pasākumus.
Attiecību sākumā, kad vēl klusēju par savu iekšējo sāpi pret šo situāciju, sakodu zobus un dažreiz aizbraucu draugam līdzi tur, kur bija arī viņa, tagad katra viņas pieminēšana (jo viņa ir "uzbūvējusi" sev izcilu karjeru, ko ir vērts pieminēt un no kā ir vērts mācīties, atšķirībā no manis, kam nav vēl nekā) izvēršas kā skandāla sarīkošana no manas puses, kas vainagojas tikai ar to, ka es aizliedzu viņam dzīvot savu dzīvi.
Ar šo meiteni dzīvojam vienā mazpilsētā un reizi pa reizei sanāk saskrieties arī mums, šķiet, ka viņa gribētu, ja ne draudzēties, tad vismaz uz ielas sveicināties, jo mūsu draugi savā starpā izveidojuši labas attiecības, bet es nevaru pārkāpt pāri tam, ka viņa manās acīs ir kā konkurente (kad tas reāli sāka traucēt manai ikdienai, aizgāju uz vienu psihologa konsultāciju parunāt par šo tēmu, otrai vairs saņemties nespēju).
Atsaucot atmiņā puiša stāstīto par viņu abu kopīgajiem piedzīvojumiem (abiem ir identiskas intereses), šodien paskatoties uz mūsu attiecībām, neesam kopā piedzīvojuši kaut mazu daļiņu no tā visa. Tas arī sāp visvairāk. Ko ar šo visu gribēju pateikt? Ja dzīvē viss pavērsīsies tā, ka būs jāveido jaunas attiecības, jautājumu par bijušajiem neuzdošu un man būtu ļoti svarīgi, lai puisis ar meitenēm, kuras mīlējis, vairs nekontaktētos.
Elisa_M @ 22.08.2020 12:19Man šobrīd ir pirmās attiecības, taču manam puisim pirms manis bijis gana daudz citu meiteņu.
Attiecību sākumā, kad starp mums valdīja tikai stipras simpātijas, pacēlu tēmu par viņa bijušajām - tagad to nožēloju. Ar kādu degsmi viņš sāka runāt par savu pirmo mīlestību, emocijām, piedzīvoto, kopā pārdzīvoto - man bija ļoti grūti tajā klausīties. Jā, ticu, ka gan jau viņiem kopā bija forši, bet grūtākais to cilvēku ir pazīt personīgi.
Pēc šīs sarunas, protams, to meiteni nostalkoju sociālajos tīklos (kopā bija pirms apmēram 10 gadiem), viņai tagad ir citas attiecības, tā kā īsti vairs nesatraucos. Pēc dažām dienām aizgāju savam draugam līdzi uz pirmo kopīgo ballīti, kurā nevienu nepazinu, vilkos līdzi viņam kā aste, viņš, protams, iereibis. Pēkšķi, hops. Kā ķerts kaut kur aiznesas, kaislīgi apskauj kaut kādu svešu meiteni, ar rokām vicinās, smejās, sāk runāties. A, ko man darīt? Es no pakaļas kautrīgi aizvelkos pie viņa, un izrādās, ka tā ir tā pati meitene. Viņi vēl joprojām ir ļoti tuvi draugi, ikdienā viens otram izpalīdz, sazinās, apmeklē kopīgus pasākumus.
Attiecību sākumā, kad vēl klusēju par savu iekšējo sāpi pret šo situāciju, sakodu zobus un dažreiz aizbraucu draugam līdzi tur, kur bija arī viņa, tagad katra viņas pieminēšana (jo viņa ir "uzbūvējusi" sev izcilu karjeru, ko ir vērts pieminēt un no kā ir vērts mācīties, atšķirībā no manis, kam nav vēl nekā) izvēršas kā skandāla sarīkošana no manas puses, kas vainagojas tikai ar to, ka es aizliedzu viņam dzīvot savu dzīvi.
Ar šo meiteni dzīvojam vienā mazpilsētā un reizi pa reizei sanāk saskrieties arī mums, šķiet, ka viņa gribētu, ja ne draudzēties, tad vismaz uz ielas sveicināties, jo mūsu draugi savā starpā izveidojuši labas attiecības, bet es nevaru pārkāpt pāri tam, ka viņa manās acīs ir kā konkurente (kad tas reāli sāka traucēt manai ikdienai, aizgāju uz vienu psihologa konsultāciju parunāt par šo tēmu, otrai vairs saņemties nespēju).
Atsaucot atmiņā puiša stāstīto par viņu abu kopīgajiem piedzīvojumiem (abiem ir identiskas intereses), šodien paskatoties uz mūsu attiecībām, neesam kopā piedzīvojuši kaut mazu daļiņu no tā visa. Tas arī sāp visvairāk. Ko ar šo visu gribēju pateikt? Ja dzīvē viss pavērsīsies tā, ka būs jāveido jaunas attiecības, jautājumu par bijušajiem neuzdošu un man būtu ļoti svarīgi, lai puisis ar meitenēm, kuras mīlējis, vairs nekontaktētos.