Dzīvoju ārpus Latvijas jau kādu laiciņu. Kad pārcēlos, nedarīju to Latvijas mazo algu vai darba neesamības dēļ, bet tieši citu faktoru dēļ. Pirmkārt, man bija svarīgi pārcelties uz valsti, kurā legalizētas viendzimuma laulības (mani šis neskar vispār, jo esmu heteroseksuāla, taču man ir svarīgi dzīvot valstī, kur šajā ziņā sabiedrība ir atvērti domājoša), kurā vienkopus dzīvo dažādu tautību un rasu pārstāvji (jo nespēju dzīvot sabiedrībā, kur valda rasisms), kurā cilvēkiem ir atvērtāks skatījums uz dzīvi un dažādiem dzīves aspektiem (piemēram, kur marihuānas legalizācija nav nekāds tabu, kur sabiedrība neuzskata, ka ar sievieti kaut kas nav kā vajag, ja viņa izvēlas būt childfree vai veltīt sevi karjerai, ne ģimenei, kur tevi nevērtē pēc tā, cik tev kruts autiņš vai dzīvoklis). Diemžēl, Latvijā sabiedrība joprojām ir ļoti atpalikusi no tā, kas citās valstīs jau sen skaitās norma, un tā padomju laiku domāšana turpina vilkties pakaļ, neskatoties uz to, ka aug jauna paaudze. Diemžēl.
Otrkārt, klimats. Neciešu to pelēcību, tos izslavētos četrus gadalaikus. Nespēju normāli funkcionēt, kad sākas tas rudens-ziemas periods, kad ārā visu laiku ir viens vienīgs nomācies, pretīgs laiks.
Dzīvoju Eiropas valstī, kura pa visiem punktiem atbilst tam, ko vēlējos atrast, kad meklēju valsti uz kuru pārcelties. Ne reizi neesmu nožēlojusi savu izvēli.