Kā zināt, ka jāšķirās

Man arī ļoti grūti. Mans garastāvoklis ļoti ātri mainās, un no tā daudzi cieš. Esam kopa drīz jau 10 gadus. Esam jauni. No 16 gadu vecuma kopā. Gājis visādi, ir bērniņš . Ir bijis mierīgi , ir bijis traki. Arī dusmās saka visu ko nedomā, kad es saku ko domāju apvainojas. Urgh, arī galīgi nezinu , tik ilgi esam savā ziņā cīnijusies, bet miera nekad

ekspertize - paldies tev

smuksmuksmuk - varbūt vari padalīties ar to, ka, atskatoties atpakaļ, kad un kā tas viss sākās? Kādas būtu bijušas tās agrīnās pazīmes, no kā vajadzēja izvairīties?
Un kā tas ikdienā notiek - cik bieži un par kāda tipa situācijām? (jo mana situācija nav , ka vīrietis psiho par izlietu ūdens pili uz galda, bet zinu, ka reāli trakie taisīs tračus par neko..)
Vari kaut vai privāti man uzrakstīt, ja negribi izklāstīt. Es tikai gribu spēt paskatīties uz savu situāciju un to , kur tas varētu novest.

Es vienmēr esmu bijusi plānotāja. Visu apsveru, lielus lēmumus apdomāju un tad pieņemu. Tāpat arī bija ar attiecībām. Pirmās attiecības ilga divus gadus. Biju iniciatore. Sapratu, ka man vajag no dzīves ko vairāk. Tolaik man bija 19, nebija īsti attiecību pieredzes. Kad sāku sevi vērtēt augstāk, tad arī sapratu, ka man neder tāds vīrietis pie sāna un izšķīros. Tā sākās nākamās attiecības, kas arī ilga divus gadus. Tur es cīnijos par taisnību un godīgumu ilgi un dikti. Mēs abi cīnijāmies. Es par mums abiem, viņš cīnijās ar sevi. Apzinājās savas kļūdas, bet tās nelaboja. Arī es brīžiem salaidu ko dēlī. Bet principā viss apstājās brīdī kad sākās meli. Mazi meli krājās viens pie otra līdz nespēju tam cilvēkam uzticēties. Viņš to juta. Un es arī. Tad arī viss pajūk. Muļļājāmies tā kādu gadu, cerēdami, ka viss normalizēsies. Mans naivums arī noveda pie tā, ka beigās sevi morāli nobeidzu tā, ka nedēļu raudāju no vietas atvaļinājuma laikā un modos ar aizpampušām acīm, jo nesaproti kāpēc notiek tieši tā un kāpēc otrs dara tev pāri. Piebildīšu, ka bijām saderinājušies. Beigās jau atklājās, ka viņš ir biseksuālis un vispār mani jau krāpis attiecību sākumā. Vienā dienā izlēmu to izbeigt. Pateicu kolīdz atnācu no darba. Viņš pēc ceturtās viskija glāzes arī pats saprata ka nav vērts. Abiem sāpēja un viņš atzina ka visu sap*sa.
Viss slēpjas tevī pašā. Ne nejūties laimīga, nemocies. Neturi liekas cerības. Arī man bija grūti sev ieskaidrot ka viss tas ir bijis velti.
Nu esmu harmoniskās attiecībās un jūtos labi.
Turies. ❤

Runājot par šķirtām ģimenēm, lai vai kā tas neizklausītos, esmu 'nejauši sanākušais bērns', mātei tolaik bija 18 un gandrīz nonācu uz aborta galda. Manam tēvam toreiz bija 20 un pat prātā nebija bērni. Tā nu mana māte - lepna,pārtrauca jebkādu kontaktu ar manu tēti, 'audzināja' mani viena, lai gan augu es viena, viņa vienos mākoņos, es citos dzīvoju. Kūlos viena pa dzīvi, maza gāju uz veikalu, uz pastu maksāt rēķinus utt., kamēr manai mātei bija cita dzīve. Protams, mūsdienās tas vairs nav pieļaujami, tagad ir saceltas bāriņtiesu mājas utt., 2000.gadu sākumā dzīve bija citādāka.
To, ka bērnībā tēvs ir trūcis VAR just. Psiholoģisks karuselis.
Māte pirms diviem gadiem beidzot atklāja, kurš ir mans tēvs, sazinājamies un satikāmies. Teica, ja būtu zinājis, kādai dzīvei man bija jāiet cauri, nekad to nebūtu pieļāvis, neatstātu mani vienu. Tagad mēģinam ik pa laikam komunicēt, vienmēr satiekamies uz svētkiem.
Manuprāt, nav svarīgi esat kopā, vai neesat. Ja saglabājat veselīgas attiecības savā starpā un bērnu augšanā iesaistās abas puses.

Paldies!

Smuksmuksmuk, no sirds novēlu, lai izdodas rast risinājumu un respect, ka strādā ar bērniem, tas ir nenovērtējami. Turies, risinājumam ir jānāk. Kad biju savās attiecībās, dažbrīd likās, ka nu jau uz visu dzīvi, ka vienkārši ir jāpadodas, bet, redzi - dzīve panāca pretī, tā ka.. ceru, viss tev arī izdosies! Un bērniņi būs stipri, būs, tici man. :)

Silvera, tas arī ir koks ar 2 galiem. Apzinos, ka bērni (8 un 10 gadi) redz ļoti negatīvas attiecības, bet es ar viņiem daudz par to runāju, stāstu par emocijām, izspēlējam emociju kontroles spēles, jo arī tāda ir dzīve, nevar rozā burbulī dzīvot. Vīrietis jau arī ir reizēm sakarīgs, bērniem ir labs tēvs, utt., bet līdz brīdim, kad aiziet ciet... Es pati esmu no šķirtas ģimenes, un ir sāpīgi atcerēties, cik ļoti man pietrūka tēva un cik ļoti mani mocīja māte, jo strādāja mājās (lasi - reāli juka prātā no sabiedrības trūkuma). Tāpēc šobrīd ir ļoti grūti saprast kā rīkoties, dzīve kā amerikāņu kalniņos...

ka bērniem

* kad
Sorry, vīns galvā. :D

Ja vien nebūtu bērni... Un tas ir tas, kas liek piebremzēt un apdomāt, un atlikt, un piedot....

Cik gadu bērniem? Saprotu, ka tas var kalpot par iemeslu, lai nešķirtos, ja vien abi to tā redz un abi (!!! - to jesķ, arī viņš!) ir gatavi strādāt, lai uzlabotu attiecības. BET mana pieredze rāda, ka labāk ir šķirties pat, ja ir bērni. Kaut vai, ja citādi nevar, sagaidīt, ka bērniem ir atbilstošs vecums un tad. Nekad nepiedošu saviem vecākiem, ka viņi neizšķīrās - nesaskanīgas vecāku attiecības atstāj iespaidu uz bērnu dzīvi.

Un lai arī es zinu, ka jūtos slikti, baigi sāpīgi un grūti tas ir tik un tā..

Jā tas būs sāpīgi, jo tomēr tas ir laiks kas pavadīts kopā, labās atmiņas utt. Es arī raudāju tajā vakarā un dažas dienas, bet tad sapratu ka tās labās lietas neatspēko to visu nepatīkamo, tos strīdus, tas reizes kad viņš mani sāpināja tikai par spīti man.
Mans bijušais arī teica gandrīz katru nedēļu ka viņš šķirsies no manis. Bet tad es to pateicu un viņa atbilde bija - labi ja tu tā gribi. Man liekas ka viņam bija ērti kopā ar mani un bija bail pamest to ērtumu.

Esmu precēta, 2 bērni, kopā esam 20 gadus. Līdzīgi kā JaneDavis esmu mierīga, nosvērta un gatava piedot daudz ko, bet kā izrādās visam ir robežas. Savukārt vīrietis ir emocionāls haoss.. Jā, gudrs, apsviedīgs, bet arī izcils manipulators, strīdos ir vulkāna izvirdums, dusmas, pat naids, apsaukāšanās... Nu un vēl arī alkohols, kas viņu pārvērš par ļaunu, šovinistisku kretīnu. Nu un arī es sāku apsvērt domu šķirties, jo diemžēl mentālā veselība sāk klibot to sūda emociju dēļ. Mans vīrietis nav kā droša siena, kā stiprais balsts, bet uzvedas kā histērisks sievišķis, kuram ir PMS. Nekad nezini, kas atkal liks emocijām gāzties ārā...
Ja vien nebūtu bērni... Un tas ir tas, kas liek piebremzēt un apdomāt, un atlikt, un piedot....
Ja tu saki, ka atliki kāzas, tad varu droši teikt, ka šādām attiecībām nākotnes laikam īsti nav... Un, Dieva dēļ, nesāc domāt par bērniem, jo tas visu situāciju ļoti sarežģī..
Te nu būs precētās viedoklis...

Ja kas, esmu atvērta arī vēstuļu saziņai, negribas te visu izlikt kā uz paplātes.

Ok uzrakstīšu tev pm :)

Vienkārši vienu dienu kamēr strīdējāmies caur whatsapp ziņām,un es pateicu ka man pietiek un šķiramies.

viņš mani jau kādas 10 reizes ir "pametis",,,, šodien es gan pateicu, ka es šīs attiecības vairs negribu (jau otro reizi šīs nedēļas laikā). un tagad viņš tā it kā sev dzīvokli meklē... bet nu nezinu, vai viss tā arī paliks.. Un lai arī es zinu, ka jūtos slikti, baigi sāpīgi un grūti tas ir tik un tā..

Es nevaru saprast, kā pieaudzis cilvēks, gandrīz 30 gadīgs vīrietis, var tā gribēt visu laiku mammai vai māsai rakstīt kā kaut kas.

Izklausās pēc nenobrieduša vīrieša, kuram nav bijis attiecību / emociju / dzīves pieredzes. Neprot operēt ar lēmumiem, neprot risināt konfliktus u.tml.
Ja kas, esmu atvērta arī vēstuļu saziņai, negribas te visu izlikt kā uz paplātes.

Kā tu domā par izaugsmes attiecībām?

Attiecības, kurās tu izaudz, tāpat kā man - uztveru, ka tās vienkārši bija attiecības, kurās kaut kas bija jāiemācās. Un tas jau nebija kaut kas, tā bija vesela gūzma lietu un apjausmu. Smieklīgi, jo viņš šķiršanās dienā sacīja, ka no šīm attiecībām nav varējis mācīties / smelties / paņemt kā vērtību neko.
Tavs gadījums man liekas ļoti grūts. Gandrīz vai labi, ka atcēli kāzas.

Viņš strīdos ir gatavs mani sāpināt tik , cik vajadzēs.

Jā, ar šo es varu vilkt paralēles. Jāizlemj ir tev pašai, bet esi uzmanīga.

Es izšķīros, jo attiecības bija tāda veida kā autorei. Strīdi, tad atkal salabšana, nemitīgā viņa mātes iesaistīšana, salabšana periodi mijās ar "lielās mīlestības" periodiem. Kopā bijām 2 gadi.
Vienkārši vienu dienu kamēr strīdējāmies caur whatsapp ziņām,un es pateicu ka man pietiek un šķiramies. Tā arī tas palika. Viņš necentās lūgties ne saukt mani atpakaļ, jo vai nu domāja ka pati atskriešu vai arī pats saprata ka tādas attiecības nebūs labas. Nezinu kurš no abiem, jo pēc tam vairāk neko nerunājam par jūtām. Tikai par to kad varu paņemt savas mantas un viss.
Otrajās attiecības kuras arī biju 2 gadi sapratu ka jāšķiras, tad kad man sāka viss kaitināt. Pat tas kā elpo. Vienkārši nesaprašanās un strīdi noveda tik tālu, ka otrs cilvēks nesagādāja prieku.
Nekad neesmu uztraukusies ka palikšu viena, jo man nekas pret to nav. Manos plānos nekad nebija liela ģimene vai bērni.

Tā sevis nekontrolēšana + atkarība no mammas/māsas mani vienkārši jau tracina. Es nevaru saprast, kā pieaudzis cilvēks, gandrīz 30 gadīgs vīrietis, var tā gribēt visu laiku mammai vai māsai rakstīt kā kaut kas. Un man pārmest, ka es nevienam nekad padomu nejautājot un ka ir normāli vecākiem cilvēkiem jautāt......

Cik jūs ilgi esat kopā? Cik gadu jums abiem? Izklausās ļoti emocionāli, kā amerikāņu kalniņi - augšā, lejā, bet tas ir labāk, nekā tad, ja viss notiktu taisnā līnijā. Arī izklausās pēc tādām izaugsmes attiecībām, patiesībā.

Esam kopā divus gadus un ir gājis ļoti emocionāli. Kā pa kalniņiem, kā saki.. un pēdējā laikā arvien vairāk gribas padoties. Atceļu kāzas, kas bija plānotas šovasar, ļoti smagi atlikt tās cerības, bet es absolūti nejūtos gatava to cilvēku precēt. Viņš strīdos ir gatavs mani sāpināt tik , cik vajadzēs. un tad, protams, ļoti nožēlos. (nerunāju par fizisku vardarbību). Protams, tas viss ir man atsājis lielas emocionālas sekas un kļūstu emocionāli nogurusi. Un es nejūtos tik stipra, lai spētu pieņemt kaut kādu vienu lēmumu. Es tā starp abiem muļļājos jau kādu laiku.
Kā tu domā par izaugsmes attiecībām?