Kārtot pēc: jaunākā, vecākā
 

Bērni.

 
Reitings 283
Reģ: 03.11.2019
Šodien kārtējo reizi redzēju komentāru pie kādas romantiskas Instagram bildes – baudiet šo laiku un viens otru, kamēr bērnu nav, tad būs grūti.
Nemaz nerunāšu par Facebook māmiņu ‘’jautrajiem’’ postiem no tēmas – es pirms un es pēc bērniem, vai to pašu Kristīni Dzenīti, kura regulāri sūdzas par bērnu audzināšanas nedienām un cik forša dzīve viņiem bija kādreiz.
Mani, kā cilvēku, kam jau tā nav izteikti mātišķas jūtas, šis viss biedē un mulsina. Jā, jā, tūlīt būs pilns ar māmiņām, kas uzbruks par to, ka ‘’bērni ir visskaistākais, kas šajā dzīvē var būt’’, bet tad kāpēc jūs visas kā viena čikstat?! Es tiešām uz pāris pirkstiem varu parādīt tās mammas, kas tiešām izbauda mammošanos.
Kāpēc meitenes jau agrā vecumā grib kļūt par mātēm? Kas ir galvenā motivācija?
20.04.2020 16:33 |
 
Patīk
Reitings 677
Reģ: 11.04.2019
Esmu viena no tām jaunietēm, kura vidusskolas laikā saprata, kas vēlētos savu pirmo bērniņu dzemdēt salīdzinoši agrā vecumā (apmēram līdz 25 gadiem), tad man vēl stabila partnera nebija kā arī nesapņoju par spožu karjeru.
Šobrīd man ir 23, esmu pusotru gadu ilgās attiecībās un tā sajūta nekur nav pazudusi, ka pirmo bērnu vēlos tieši tagad, taču ir daudz dažādu apstākļu, kas to apgrūtina, piemēram, veselības problēmas. Lai gan jūtu, ka blakus ir tas cilvēks, ar kuru vēlētos saistīt visu savu dzīvi, mēs neko nesasteidzam, par bērniem it kā ir runāts - varbūt kaut kad, tad jau redzēs, bet vispirms darbi, uzkrājumi, sava mājvieta un viss cits (taču tai pat laikā nekas uz priekšu neiet, lai tas tiktu mainīts). Iedomājoties mūsu kopdzīvi pēc gadiem 5, 10, redzu mūs turpat, kur šodien - vēl joprojām īrējam dzīvokli, dzīvojot no algas līdz algai ar minimāliem iekrājumiem, tas nozīmē, ka atkal šo svarīgo soli atliktu. Ja es laika gaitā tiešām sapratīšu, ka tie visi ir tikai aizbildinājumi un patiesībā šis cilvēks bērnus nemaz nevēlas, es būtu gatava aiziet, jo īstas ģimenes veidošana man tik tiešām ir svarīga dzīves sastāvdaļa.
Sekojot līdzi savu vidusskolas klasesbiedreņu soļiem sociālajos tīklos (skolu beidzām pirms nepilniem pieciem gadiem), bērni nav tikai trijām no mums, dažas jau gaida otros mazuļus. Ar viņām ikdienā nekontaktējos, taču nedomāju, ka visām tie bija ļoti gaidīti.
14.01.2021 12:58 |
 
Patīk
Reitings 335
Reģ: 12.10.2018
Mēs abi gribējām bērnus jo uzskatījīmām tos par neatņemamu ģimenes sastāvdaļu. Lai gan kad bērni dzima, materiālā situācija bija smaga, naudas trūka, auto neija utt.
Bet visas grūtības un problēmas bija labs rūdījums attiecībām.
Kad jau bērni ir paaugušies un aiziet savās dzīvēs, tas ir liels piepildījums un gandarījums par visu ieguldīto un paveikto.
14.01.2021 08:23 |
 
10 gadi
Reitings 1888
Reģ: 31.01.2012
Paga, paga, paga... Bet arī attiecībās mēdz būt sliktie brīži, strīdi. Vai tāpēc no tām izvairīties un visu mūžu būt vienai? Es saprotu tās, kuras nevēlas bērnus - loģiski, ka tad arī nav jādzemdē. Bet šāds jautājums - kāpēc, redzot un zinot, cik tas ir grūti, ir sievietes, kas grib būt mammas - ir super jocīgs. Kāpēc esi attiecībās, ja zini, ka ne vienmēr viss būs perfekti?
Čīkstēt par bērniem internetā, manuprāt, ir tik pat muļķīgi, cik čīkstēt par savu vīrieti. Tikai nez kāpēc vienu saprot, bet otru nē.
Piebildīšu, ka komentēju kā sieviete, kas ļoooooti vēlas kļūt par māmiņu. Kāpēc? Nezinu. Vienmēr esmu to gribējusi.
13.01.2021 23:10 |
 
10 gadi
Reitings 1888
Reģ: 31.01.2012
switched on @ 12.01.2021 21:56
Man ir 7m veca meitiņa, ne īsti plānota, kā arī ne no vīrieša, ar kuru gribētu būt saistīta līdz mūža galam. Meitiņas tēvs man ir tiešām nasta, salīdzinoši kā liels, vecs zīdainis, taču meitiņa ir absolūti burvīga un mana lielā laime. Grūtniecības sākumā varu pateikt, ka apsvēru arī abortu, jo meitiņas tēvs ir tiešām šausmīgs cilvēks. Taču tagad varu pateikt, ka viņa ir visīstākais prieks un acuraugs. Gan grūtniecība bija jauka (neskaitot viņas tēvu, bet tas ir atsevišķs stāsts), gan pirmie mirkļi, gan pirmie mēneši, gan tagad. Es no visas sirds varu pateikt, ka nevienu brīdi viņu neesmu jutusi kā slogu vai apgrūtinājumu - tikai un vienīgi kā piepildījumu. Jā, es tagad nevaru izskriet, kad un kur gribu, bet arī pirms tam netusējos, ļoti patika būt mājās, un tagad varētu karotēm ēst katru sekundi ar viņu. Nevaru atraut ne aci, un gribētos, kaut laiks lēnāk skrietu, tomēr viņa paliek ar katru dienu arvien mīļāka, tāpēc arī ar prieku gaidu katru nākošo dienu!
Es esmu no tām, kura noteikti ar neliela joka devu rekomendē bērniņu katram draugam, jo viņa ir labākais hobijs, ko es varētu iedomāties! :) un tagad sev skaļi saku, ka kur es biju ātrāk, būtu no sirds priecājusies par viņu arī pirms 5 gadiem, jo pirms mazā piedzima, nekad nejutos bērniem gatava. Bet, manuprāt, tam pat tā nevar sagatavoties, ir vienkārši jāielec nezināmajā, gaidot bērniņu, un ar prieku jāuzņem katra jaunā diena gan grūtniecībā, gan kad mazais ir klāt! ❤

❤❤❤❤
13.01.2021 23:01 |
 
Reitings 827
Reģ: 06.06.2013
Saulesmeita,
mūsu gadījumā bērni bija loģisks ilgu attiecību turpinājums. Abi gribējām bērnus jau sen. Kāpēc? Īsti nemācēšu pateikt. Gribējām un viss. A kam savādāk pēc nāves īpašumu novēlēt? Bērnu dēļ cilvēks savācas un dzīvē sasniedz vairāk. Forši, kad ģimenē ir vairāk par 2 cilvēkiem. Ar nepacietību gaidu laiku, kad varēs ar bērniem sākt diskutēt par apkārt notiekošo, mācīt visu to, ko mākam mēs. Par otro bērnu domājot, gribējās, lai bērni ir viens otram (atbalsts, spēļu biedri, sabiedrotie pret vecākiem, komunikācijas skolotāji). Es pati no saviem bērniem nākotnē neko īpašu negaidu (domāju, kad viņi būs lieli un es veca). Nezinu, kādas domas galvā ir vīram šajā sakarā, bet mani vecāki mācēja mani īstajā laikā atlaist un nekad nespiež mani savā labā kaut ko darīt (tas gan nenozīmē, ka to nedaru, bet ir liels palīdzētprieks, jo no manis to nepieprasa). Šādi arī skatos uz saviem bērniem - jau tagad jāgatavojas, ka viņi man nepieder un neko nebūs parādā, kad izaugs.
Gan jau no malas skatoties, kādu egoistisku iemeslu arī varētu atrast. Bet katrā ziņā tāds nebija pamatiemesls bērnu radīšanai.
13.01.2021 22:23 |
 
Reitings 96
Reģ: 20.01.2020
Ļoti interesanta tēma! 😊
Tiešām interesē vai ir kādi iemesli bērna radīšanai, kuri nebūtu egoistiski?
Nu, piemēram: vēlos kādu ko mīlēt, par ko rūpēties, kuru mācīt - tātad ES vēlos, lai MAN būtu kāds kuru mīlēt utt., ne jau šis bērns..
Vēlos, lai ir kāds kas paliek pēc manis, turpina dzimtu, parūpējas vecumdienās, gādā mazbērnus utt., atkal tomēr liekas egoistiski..
Vēlos, lai šis bērns piedzīvo mīlestību, pasauli, skaistās pasaules pieredzes? Šobrīd pasaulē notiek tik daudz sliktu lietu, nemaz nerunājot par slimībām, sirdssāpēm, netaisnībām, ko visticamāk piedzīvo katrs cilvēks..
Vēlos radīt kopīgu pēcnācēju ar savu otro pusīti - Hmm atkal tomēr bērns kā līdzeklis attiecību stiprināšanai, uzlabošanai, glābšanai..
Manam brālim, draudzenei jau ir bērni, kolēģei jau otrais bērns, laikam mums arī vajadzētu - atkal tāds sabiedrības spiediens..
Vai tiešām bērni rodas tīri instinktu pēc?
Neesmu ne vienā ne otrā viedokļa pusē, vienkārši tiešām interesē jūsu domas!
Nesen Dailes teātrī par šo tēmu bija laba izrāde “Elpa” bet tur arī šis jautājums līdz galam netika atrisināts..
13.01.2021 16:57 |
 
10 gadi
Reitings 232
Reģ: 01.08.2012
zala18 @ 12.01.2021 23:32

Es arī biju gatava likās,ka pilnīgi gatava. Bet tomēr viss izrādījās daudz grūtāk.?

Es biju domājusi, ka biju gatava visam trakumam, jo es zināju, ka tāds būs😂👌🏽
12.01.2021 23:37 |
 
10 gadi
Reitings 52
Reģ: 12.07.2011
angelis @ 12.01.2021 23:19
Es konkrēti zināju uz ko es parakstos - nogurumu, negulētām naktīm, n-tajām slimošanām, stresam utt. Bērns, it īpaši pirmajos gados, nav gluži pastaiga pa rožu dārzu, bet es totāli izbaudu savu mazuli, un nereāli mīlu savu bērnu! Bet kad redzu, kā citas čīkst un liek - IG vs real life, man ir jautājums - vai tiešām ir viss tik slikti, un ja jā, pirms tam nevarējāt to iedomāties? Es kā bērns, nebūtu priecīga, pēc gadiem lasīt savas mammas IG, cik reāli grūti, smagi utt viņai bija. Sajustos vainīga, ka ierados šajā pasaulē vēl. Es pietiekami izbaudīju savu jaunību, tā, ka tagad izbaudu mājās sēdēšanu ar savu bērnu, jo es biju absolūti un totāli gatava tam.

Es arī biju gatava likās,ka pilnīgi gatava. Bet tomēr viss izrādījās daudz grūtāk.🤐
12.01.2021 23:32 |
 
Reitings 827
Reģ: 06.06.2013
Piekrītu tam, ko šeit meitenes ir rakstījušas. Bet gribu piebilst, ka pamatīgi no svara ir arī bērniņa raksturs. To nekad iepriekš nevar paredzēt. Pirmais bērns mums ir īsts wild child. Lai cik ļoti viņš bija gaidīts, tam visam sagatavoties ne morāli, ne fiziski nebija iespējams. Jaunākais bērns raksturā ir pilnīgi savādāks. Tikai ar otro bērnu beidzot sapratu, ko nozīmē no sirds izbaudīt laiku kopā ar pavisam mazu bērniņu.
Jaunajām mammām bērns dzīvi apgriež kājām gaisā. Faktiski vienas dienas laikā. Fonā tam visam konstants nogurums, neizgulēšanās un neilgi pēc dzemdībām vēl arī hormonu vētras un dažādas sāpes. Daudzām ar bērniem nav nekādas pieredzes - tas arī rada milzīgu stresu. Vēl kādai nav atbalsta bērnu pieskatot, varbūt šķiras ar bērna tēvu, bērns raudulīgs utt.
Katrs stresa faktors atsevišķi (neizgulēšanās, pārmaiņas, sociāla izolācija, neierasta situācija utt) var izsist no līdzsvara jebkuru cilvēku. A šeit vienai otrai mammai ir vesela stresa faktoru buķete vienlaicīgi.
Bet nav jau tik traki. Pie visa pierod. Daudz kas atkarīgs no mammas egoisma līmeņa un spējas pielāgoties, pieņemt apstākļus, kādi tie ir. Bērna ienākšana ģimenē ļoti maina gan sievietes personību, gan attiecības ģimenē. Jebkura transformācija ir drusku sāpīga. Un sievietei kādā brīdī emocijas kāpj pāri un gribas izrunāties. Kāds to sauc par čīkstēšanu, kāds par izrunāšanos. Apkārtējie būtu zelta cilvēki, ja vairāk tās mazu bērnu mammas morāli atbalstītu. Tad būtu mazāk gadījumu, kad mātes ar bērniem lec Daugavā vai ved bērnu ratos uz mežu aprakt.
12.01.2021 23:32 |
 
10 gadi
Reitings 232
Reģ: 01.08.2012
Es konkrēti zināju uz ko es parakstos - nogurumu, negulētām naktīm, n-tajām slimošanām, stresam utt. Bērns, it īpaši pirmajos gados, nav gluži pastaiga pa rožu dārzu, bet es totāli izbaudu savu mazuli, un nereāli mīlu savu bērnu! Bet kad redzu, kā citas čīkst un liek - IG vs real life, man ir jautājums - vai tiešām ir viss tik slikti, un ja jā, pirms tam nevarējāt to iedomāties? Es kā bērns, nebūtu priecīga, pēc gadiem lasīt savas mammas IG, cik reāli grūti, smagi utt viņai bija. Sajustos vainīga, ka ierados šajā pasaulē vēl. Es pietiekami izbaudīju savu jaunību, tā, ka tagad izbaudu mājās sēdēšanu ar savu bērnu, jo es biju absolūti un totāli gatava tam.
12.01.2021 23:19 |
 
10 gadi
Reitings 52
Reģ: 12.07.2011
Kad es tiku brīvībā( kartīgā,saku sevi uzturēt man bija 20 gadi) toreiz pat ar visām roza brillēm ( tās ir bijušas 2x) negribēju bernu. Viens no draugiem.toreiz joka pec pajautāja vai nevelos bērnu un mineja,ka varētu "uztaisīt",biju pietiekami gudra un ar saprātu,ka atbildēju noraidoši.Viss atkarīgs no cilvēka.
12.01.2021 22:57 |
 
Reitings 82
Reģ: 29.08.2020
un es atbildēju-kad samīlies un tajā vecumā esi ticis brīvībā no vecākiem,liekas,ka esi jau tik liels un no dzīves saproti tik daudz un gribas visu pēc grāmatas-dzīvojam kopā,vāram kopā pelmeņus un taisam bērnus.Nu muļķīgi protams atskatoties bet ej un ieskaidro to jauniešiem.Pat pieaugušajiem jumtiņš aizbrauc kad saskaras ar rozā brillēm😂ja vēl ir darba un finanses tad liekas-kāpēc ne?🙈
12.01.2021 21:59 |
 
10 gadi
Reitings 3987
Reģ: 02.02.2011
Man ir 7m veca meitiņa, ne īsti plānota, kā arī ne no vīrieša, ar kuru gribētu būt saistīta līdz mūža galam. Meitiņas tēvs man ir tiešām nasta, salīdzinoši kā liels, vecs zīdainis, taču meitiņa ir absolūti burvīga un mana lielā laime. Grūtniecības sākumā varu pateikt, ka apsvēru arī abortu, jo meitiņas tēvs ir tiešām šausmīgs cilvēks. Taču tagad varu pateikt, ka viņa ir visīstākais prieks un acuraugs. Gan grūtniecība bija jauka (neskaitot viņas tēvu, bet tas ir atsevišķs stāsts), gan pirmie mirkļi, gan pirmie mēneši, gan tagad. Es no visas sirds varu pateikt, ka nevienu brīdi viņu neesmu jutusi kā slogu vai apgrūtinājumu - tikai un vienīgi kā piepildījumu. Jā, es tagad nevaru izskriet, kad un kur gribu, bet arī pirms tam netusējos, ļoti patika būt mājās, un tagad varētu karotēm ēst katru sekundi ar viņu. Nevaru atraut ne aci, un gribētos, kaut laiks lēnāk skrietu, tomēr viņa paliek ar katru dienu arvien mīļāka, tāpēc arī ar prieku gaidu katru nākošo dienu!
Es esmu no tām, kura noteikti ar neliela joka devu rekomendē bērniņu katram draugam, jo viņa ir labākais hobijs, ko es varētu iedomāties! :) un tagad sev skaļi saku, ka kur es biju ātrāk, būtu no sirds priecājusies par viņu arī pirms 5 gadiem, jo pirms mazā piedzima, nekad nejutos bērniem gatava. Bet, manuprāt, tam pat tā nevar sagatavoties, ir vienkārši jāielec nezināmajā, gaidot bērniņu, un ar prieku jāuzņem katra jaunā diena gan grūtniecībā, gan kad mazais ir klāt! ❤
12.01.2021 21:56 |
 
10 gadiPatīk
Reitings 3681
Reģ: 31.10.2010
Kas skaitās agrs vecums? Ja meitene kļūst par māti mazāk kā 20 gados, arī man rodas jautājums kāpēc. Vai tiešām negribas normāli un mierīgi pabeigt skolu, studēt, nostāties uz savām kājām, utt. Protams, ka to visu var darīt arī ar bērnu, taču tad tas ir daudz sarežģītāk.
Man pašai bērnu nebūs. Es sevi labi pazīstu un zinu, ka neesmu spējīga uzaudzināt cilvēku.
12.01.2021 21:51 |
 
Reitings 82
Reģ: 29.08.2020
Un kad piedzima pirmais visiem teicu,lai tasa sīkos,cik nereālo forši,bet patiesībā tā bija pēcdzemdību depresija,kas runāja manā vietā un cerēja,ka vēl kāds apkārt juks prātā😂Tagad visām saku,ka bērni ir liels solis un nav jājūtas slikti,ja viņus negrib,jo labāk nedzemdēt vispār nekā galīgi atstāt novārtā.Mēs ar vīru bieži esam randiņos divatā bet kad esmu ar bērniem,laiku vienmēr pavadu maksimāli produktīvi,daudz runāju un sniedzu mīlestību
12.01.2021 21:45 |
 
Reitings 82
Reģ: 29.08.2020
Nezinu,es laikam biju no gadījumiem,kad biju tik traki samīlējusies,ka nespēju noticēt,ka roza brilles kādreiz nokritīs un vīrs gribēja bērnu-piekritu pat nemirkšķinot.Protams,tagad saprotu ka nebiju gatva bet neko,absolūtu neko,no dzīves nenokavēju jo iztusējos no 14-20 gadiem un bērns tieši radīja motivāciju neslinkot un cīnīties darbā un abi ar vīru salīdzinoši uz vienaudžu fona esam daudz sasnieguši gan finansiāli,gan dzīves kvalitātes ziņā.Jā,gan jau nebūtu palikuši kopā ja bērna nebūtu,abi būtu turpinājuši bezrūpīgu dzīvi,bet lai cik grūti nebūtu sākumā,tagad liekas nereāli forši,ka ie motivators gan ceļot,gan katru dienu izkustēties un lasīt grāmatas.Bet piekrītu,ka tā ir laimes spēle jo meitai gan laikam nekad neteiktu,ka agri precēties un dzemdēt ir ok.Man noveicās jo esmu ļoti patstāvīga un kaifoju no darbiem,tāpēc karjeras ziņā bērns neko neapstādināja,bet uz vidējā māmiņu fona atzīšu ka esmu retums,jo mīlu savus bērnus BET kad neesmu blakus,baudu laiku un tveru iespējas cik spēju
12.01.2021 21:41 |
 
10 gadi
Reitings 52
Reģ: 12.07.2011
Piebildīšu arī es.
Esmu mamma mazam bērnam. Ilgi centos palikt stavoklī un jau līdz izmisumam un tad paliku. Kādreiz teicu,ka nekad man nebūs bērnu,nebūšu sieva,mājas sedētāja utt. Ir noticis otrādāk, izsedēju savu dekrētu.. kapec mammas čīkst? Manuprāt ir viena atbilde-nogurums! Kad esi parguris no sēdesanas ar bērnu, nav atbalsta pat no vīra,kur nu vēl parējiem un nespēj tadēl atpūsties,tad visa dzīve šķiet slikta un tapec mammas sūdzās,čīkst utt. Par to pašu Dzenīti,ja viņai divi bērni,dvīņi,mazi,bet šeit ir atškirība, viņai ir sabiedriskā dzīve, brauc ceļojumos,dzīve ir interesanta ( man tāda ekstra nav bijusi) . 4 sienas,naudas grūtības, viss uzvelta uz maniem pleciem,vīra nav mājās,depresija...Škiet man arī vajadzēja sūkstītiea soc.tīklos😁. Varbūt kāds pažēlos.😀.
12.01.2021 20:47 |
 
Patīk
Reitings 274
Reģ: 20.06.2018
sugаr @ 20.04.2020 23:33
Man šķiet, ka mēs visi ik pa laikam par kaut ko čīkstam. Kāds par savu māti, kāds par vīru vai draugu, kāds par mašīnu, neveiksmīgu dienu vai “visām kā viena māmiņām”. Bērns tiešām ir jaunas dzīves sākums daudzos aspektos. Kāds to pieņem viegli, kāds grūtāk. Kādam bērna piedzimšana bija lolots un ilgi gaidīts brīdis (citiem arī šim pasākumam sanāk iztērēt daudz pūļu, laika, emociju un naudas), kādam “tā sanāca”. Un arī ja bērniņš ir ļoti mīlēts un gaidīts mēdz būt labās dienas, bet mēdz arī sliktās. Ir dienas kad bērniņš ir īsts saulstariņš, daudz smaida, labprātīgi darbojas pats un ar sajūsmu iesaistās piedāvātās aktivitātēs. Ir dienas kad pamostas ar bļaušanu un tā pavada pusi dienas, jo viņu kaut kas neapmierina, bet ir par mazu, lai varētu pastāstīt kas īsti neapmierina. Katrā vecumā ir savi plusi un mīnusi, lai laistu pasaulē jaunu dzīvību. Kāds būs gatavs to darīt 18 gados, kāds nebūs 40. Galvenais to nedarīt “pienākuma pēc”, vai “jo draudzenēm visām bērni”, vai vēl ļaunāk - cerēt, ka bērns būs kā plaksteris slikti funkcionējošām attiecībām.
Es bērnu laidu pasaulē 33 gados un esmu pateicīga par katru dienu, ko pavadam kopā. Tagad es zinu kas ir beznosacījumu mīlestība. Un, jā, mums arī ir labās un sliktās dienas :)
Vēl viens faktors, kas jāņem vērā, runājot par māmiņām (it īpaši maziem bērniem), uz kādu laiku māmiņa izkrīt no soc.vides, pie kuras pieradusi. Agrāk viņai bija darbs, soc.dzīve, komunicēšana ar kolēģiem, vakari ar draudzenm. Uz noteiktu laiku viņai ir tikai un vienīgi bērns. Tāpēc viņa lielākoties runās par un ap to.

Ļoti labi izklāstīts un argumentēts.?
Lai Tev viss izdodas!☺️
21.04.2020 07:57 |
 
Patīk
Reitings 274
Reģ: 20.06.2018
Nightberrii @ 21.04.2020 02:56
Sabiedrības spiediens un ģenētisks egoisms.

Tas pats sabiedrības spiediens, kura rezultātā jau vairākas desmitgades nevaram sevi atražot, kur nu vēl runāt par kautvai nelielu pieaugumu?
Kas ir ģenētiskais egoisms? Es saprotu vārdu egoisms, bet bērna radīšana un egoisms ir tik tāli jēdzieni, jo sievietei tas nes daudzus fiziskus, emocionālus un finasiālus riskus. Un kā vārdā? Pa lielam sabiedrības interesēs, sugas turpināšana(kas arī ir instinkts).
21.04.2020 07:53 |
 
10 gadi
Reitings 2326
Reģ: 14.07.2011
Sabiedrības spiediens un ģenētisks egoisms.
21.04.2020 02:56 |
 
Kārtot pēc: jaunākā, vecākā
 

Pievieno savu komentāru

Nepieciešams reģistrēties vai autorizēties, lai pievienotu atbildi!
   
vairāk  >

Aptauja

 
Vai forumā publiski vajadzētu rādīt arī negatīvos vērtējumus (īkšķis uz leju) komentāriem?
  • Jā, jāredz arī negatīvie vērtējumi
  • Nē, lai paliek redzams tikai pozitīvais vērtējums
  • Nezinu, nav viedokļa
  • Cits