Šī brīža depresija

Brunetee @ 09.04.2020 00:08

atvaino, bet man nav jādomā par visas pasaules būtību un tās problēmām. Mēs katrs dzīvojam savā pasaulē un savā dzīvē. Egoistiski, bet tā ir. Un neviens šeit nav dieva māte žēlsirdība.
Un kas tajā tāds, ka tiek pajautāts, ko vēl var darīt brīvajā laikā. Es jau nu noteikti neesmu vainīga pie ta, ka kāds ir zaudējis darbu vai tagad nav kā dzīvot. Atvaino, bet mani tajā vainot nevajag un es tur neko nevaru padarīt.

Neviens Tevi nekur nevaino, es izteicu savu viedokli, Tu savu, chill

blacke @ 07.04.2020 10:52

Ir cilvēki,kas paliek bez darba un nezin kā rēķinus nomaksāt vai ko bērniem dot pusdienās, bet viņai apstājusies dzīve, jo nevar uz kino aiziet.

atvaino, bet man nav jādomā par visas pasaules būtību un tās problēmām. Mēs katrs dzīvojam savā pasaulē un savā dzīvē. Egoistiski, bet tā ir. Un neviens šeit nav dieva māte žēlsirdība.
Un kas tajā tāds, ka tiek pajautāts, ko vēl var darīt brīvajā laikā. Es jau nu noteikti neesmu vainīga pie ta, ka kāds ir zaudējis darbu vai tagad nav kā dzīvot. Atvaino, bet mani tajā vainot nevajag un es tur neko nevaru padarīt.

gecko @ 06.04.2020 22:09

Sāksies atkal skola un viss pārējais tad sūdzēsies ka nav brīva laika, ak sie dumjie cilvēki. Un PS - tā ir ka skrien visu dzīvi pat nezini ko darīt kad pēkšņi viss apstājies “.. iesaku ikdiena to praktizēt, apstāties, paskatīties apkārt, kaut vai uz sīkākajām lietām paskatīties ilgāk nekā ierasts, kāda krāsa, kāda tekstūra, tā teikt, vienkārši but tagadne, kur Tev taa jāskrien visu laiku?:)

nekad tā nav bijis personīgi man. Man tas patīk. Es savu laiku vienmēr esmu plānojusi tā, lai ir laiks atpūtai un mācībām un darbam. Nekad neesmu sūdzējusies par nogurdinošām darba dienām

Blacke, es to pašu nodomāju. Pati esmu pagaidām bez darba.

Ir cilvēki,kas paliek bez darba un nezin kā rēķinus nomaksāt vai ko bērniem dot pusdienās, bet viņai apstājusies dzīve, jo nevar uz kino aiziet.

Pasūtīju čupu izcilu autobiogrāfiju, vakaros cenšos uzlabot personīgos rekordus Endomondo, tarkšķu ar 3 draudzenēm uz riņķi facetime. ? Veltu arī savu artavu mācībām.

Pilnīgi piekrītu - ir beidzot jāpievēršas sev, jāmācas būt ar sevi, jāmācas aizpildīt savu laiku bez kino, teātra un citām izklaidējošām izpriecām. Ja pašam nepietieka spēka, vēlmes vai motivācijas, tad tagad daba mums dod to uz paplātes. Iesaku rast jaunu hobiju un izmantot šo laiku produktīvi. Ticiet man, pēc laika, kad vīruss būs prom un viss būs ierastajās sliedēs, jūs gruzīsieties par šo, ko neizbaudijāt :)

Ketija123 @ 06.04.2020 18:27

Man arī gan jau būtu tāpat, ja nebūtu pārcēlusies uz laukiem, māju pie jūras. Es sāku iekopt dārziņu, gatavoju dobes stādīšanai un iejūtos diy ainavu arhitekta lomā ? ja parasti laiks atliek tikai stādīšanai, ravēšanai, laistīšanai utml., tad tagad varu nesteidzīgi pie jūras lasīt smukākos akmeņus un dārzā veidot mozaīkas utt. , lai dārziņš šogad būtu ne tikai funkcionāls, bet arī vizuāli pievilcīgs. Pilsētā es arī būtu jau nojūgusies, jo biju pieradusi visu laiku visur iet un darīties, taču daba ļoti uzlādē, turklāt ir sajūta, ka esmu ielekusi pilnīgi citā ikdienas ritmā, tāpēc iepriekšējās ikdienas neesamību nemaz neanalizēju. Tas vien, ka jebkurā brīdī vari iedzert kafiju svaigā un rāmā gaisā, klausīties putnu treļļos, sildīt degungalu pavasara saulītē, vērot pirmos taureņus un ik vakaru skatīt saulrietu, iedod tādu pozitīvisma sajūtu, ka par depresīvām domām vairs nevar būt ne runas. Varbūt tev arī ir iespēja pamainīt vidi, kaut kur pie dabas? Un ar to es domāju vismaz dažas dienas, nevis ikdienas pastaigu piemājas parkā.

Izklausās perfekti, lūdzu, aicini ciemos uz dārziņu! Man šis piemājas parks ir jau no visiem leņķiem apskatīts :D

Sāksies atkal skola un viss pārējais tad sūdzēsies ka nav brīva laika, ak sie dumjie cilvēki. Un PS - tā ir ka skrien visu dzīvi pat nezini ko darīt kad pēkšņi viss apstājies “.. iesaku ikdiena to praktizēt, apstāties, paskatīties apkārt, kaut vai uz sīkākajām lietām paskatīties ilgāk nekā ierasts, kāda krāsa, kāda tekstūra, tā teikt, vienkārši but tagadne, kur Tev taa jāskrien visu laiku?:)

Kāda depresija, šis ir laiks lai iepazītu un izzinātu sevi, izmantot šo brīvo laiku no visa stresa bļāviens lai vari sevi labāk iepazīt, depresija hah.. vispār zini kas ir depresija? Tā ir klīniskā slimība un ja Tev tā nav oficiāli diagnozeta tad nestāsti te citiem savus murgus. Slinka vnk esi

Man nekāda depresija no šī visa nav un vēl ilgi būtu ko mājās darīt (ar nosacījumu, ka staigāt nav liegts).
Vienīgi reizēm bail, ka nenokļūstu karantīnā un paliek nelabi, kad palasu par visām cilvēku izsekošanas shēmām, kas plānojas.

Neteikšu, ka esmu totāls ekstraverts, bet iet ārā, uz kino, tikties ar draugiem, šopingot man patīk un apziņa, ka tev tas ir liegts, nedaudz iedzen tevi spriedzē.
Darbs man ir no mājām (esmu skolotāja) un sanāk ilgāk nekā 8:00 - 15:00 sēdēt pie datora un atbildēt uz vairāk kā 50 epastiem dienā katru dienu. Nogurdinoši. Besīgi. Vienveidīgi dienu no dienas.
Mēs ar draugu sākām likt puzli, spēlēt galda spēles un vairāk pavadīt laiku kopā. Pa brīvdienām tomēr cenšamies doties pie dabas (cik nu tas ir atļauts), lai izkustinātu kājas un nebūtu jāpavada visas dienas četrās sienās.

Redpill @ 06.04.2020 14:50

Es tieši iedomājos ka šis laiks tusētāja tipa cilvēkiem varētu būt grūts.
Man kā introvertam vientuļniekam nekas nav mainijies saistībā ar to kā es pavadu savu brīvo laiku :D

Same here ?

Man gan viss pa vecam....uz darbu jāiet, (un tur darba vēl vairāk nācis klāt), dzīvoju laukos personīgajā mājā, tātad nav nekādu problēmu ar ārā iešanu un pastaigāšanos. Dārzā var jau un vajag strādāt, un vēl paralēli visam tam, vakarā jāpalīdz (nu vismaz jānokontrolē) mājas darbu izpilde.

Man arī gan jau būtu tāpat, ja nebūtu pārcēlusies uz laukiem, māju pie jūras. Es sāku iekopt dārziņu, gatavoju dobes stādīšanai un iejūtos diy ainavu arhitekta lomā ? ja parasti laiks atliek tikai stādīšanai, ravēšanai, laistīšanai utml., tad tagad varu nesteidzīgi pie jūras lasīt smukākos akmeņus un dārzā veidot mozaīkas utt. , lai dārziņš šogad būtu ne tikai funkcionāls, bet arī vizuāli pievilcīgs. Pilsētā es arī būtu jau nojūgusies, jo biju pieradusi visu laiku visur iet un darīties, taču daba ļoti uzlādē, turklāt ir sajūta, ka esmu ielekusi pilnīgi citā ikdienas ritmā, tāpēc iepriekšējās ikdienas neesamību nemaz neanalizēju. Tas vien, ka jebkurā brīdī vari iedzert kafiju svaigā un rāmā gaisā, klausīties putnu treļļos, sildīt degungalu pavasara saulītē, vērot pirmos taureņus un ik vakaru skatīt saulrietu, iedod tādu pozitīvisma sajūtu, ka par depresīvām domām vairs nevar būt ne runas. Varbūt tev arī ir iespēja pamainīt vidi, kaut kur pie dabas? Un ar to es domāju vismaz dažas dienas, nevis ikdienas pastaigu piemājas parkā.

Četrās sienās točna nevajag sēdēt, īpaši tagad kad ir tik ideāls laiks.
Iet, skriet, braukt ar velo, moci, mašīnu, dārzā kaut ko padarīt, u.c ko tik nevar sadarīt....
Ekstrovertajiem to visu gribās darīt bariņā, tad gan ir sūdīgāk...

Man šis laiks ir Dieva dāvana. Varu stundām staigāties ārā, vienkārši vērot jūru, kokus, cilvēkus. Ir tik mierīgi un klusi. Tā ir dāvana dvēselei.

Tā nav depresija, bet gan vienkārši izsišana no sliedēm kā saka. Protams, ja esi pieradusi iet cilvēkos, pa kino, teātriem un izklaidēties, tad protams, ka sēdēt pēkšņi ČETRĀS sienās būs ļoti nogurdinoši.
Esmu introverta, un man pat paliek pa smagu sēdēt 4 sienās, ja nav ko darīt. Ja ir ko darīt, tad viss forš varu kaut vispār nekad no mājas ārā neiet. Bet ja jānīkst un jāčīkst, ka garlaicīgi, tad arī es palieku gruzīga. Besī man tās 2 m distances un viss pārējais, nebūs ne zaļumbaļļu laukos, nekā. ?
Man ļoti patīk ideja rīkot vīna vakarus ar draugiem pa videozvanu. Ja man būtu draugi, noteikti pamēģinātu ?

Kas par vietnēm ar kopīgām spēlēm?

Manuprāt, mums domas atšķiras kas ir spēles. :D Manā gadījumā tās ir OW, CSGO, RSS. Ja negribas competitive un multiplayer, tad mincraft, witchers utt. Visu laiku nevar tādas spēlēt, jo prātu baigi noslogo un acis arī. Palieku par vecu lai 12h dienā spēlētu spēles pie datora, pietiek ar 8 tagad. :D

Piemērots laiks, lai padomātu par daudziem vientuļiem/atstumtiem cilvēkiem, kuri spiestā kārtā tādā režīmā (un vēl ierobežotākā) dzīvo vairākus gadus desmitus bez cerības, ka kaut kas būtiski mainīsies. Šādas pārdomas, relativizējot savas "grūtības", var mazināt sajūtu, ka ir grūts laiks.