Pašvērtējums

Paturpinot par citu viedokļiem -vairs nē. Vienīgais, kas spēj manu viedokli par savu izskatu kaut minimāli mainīt ir partneris. Bet principā man ir nu jau dziļi vienalga, ko par mani domā vai runā, jo domās un runās neatkarīgi no tā, ko dari.

Kādreiz bija ļoti zems pašvērtējums. Tas sākas neveselīgā ģimenē. Turpinājās arī attiecībās ar puišiem. Pašlaik man ir 24. Un tikkai pagājušā gada sākumā sāku sevi apzināties. Sāku sevi cienīt un mīlēt. Kā rezultātā pieņēmu daudzus, nopietnus dzīves lēmumus, un tagad esmu un daru to, ko iepriekš pat neticēju, ka varētu. Viss sākas no sevis. ❤

Piekrītat tam , kad tās ne tik simpātiskas sievietes ir augstākā pašvērtējumā nekā tās tiešām skaistās?

Uz šo atbildot, man ienāca prātā šis teksts. Pēdējā laikā ar vien biežāk esmu ievērojusi, ka tā reāli arī ir.
Danninga-Krīgera efekts.
Cilvēki ar zemu kompetenci neredz savu nekompetenci (dumjš neredz savu dumjumu) un ir tendēti pārvērtēt savas spējas. Kompetentie, savukārt, redz savus trūkumus un ir tendēti sevi vērtēt zemāk nekā kādi viņi ir patiesībā. Cilvēki, kas nav pārāk gudri, bieži ir ar izteikti un neadekvāti paaugstinātu pašapziņu un nav variantu, kā viņiem pateikt, ka sevi pārvērtē, jo viņiem nav failu, lai to sadzirdētu... Dumjam viss ir čil.

Kā kuru dienu. Citreiz varu kalnus gāzt, citreiz jūtos zemāka par zāli. Bet citu viedokļi mani gan maz interesē un tos neņemu galvā. Ja man kaut kas patīk/nepatīk, tad manas domas par to izmainīt ir teju neiespējami. Piem. man ir rokassprādze, ko daudz ir nosaukuši par neglītu. Bet man tā ārkārtīgi patīk, tāpēc es to nēsāju un nēsāšu. Esmu sapratusi, ka nevar ļaut citu uzskatiem vadīt tavu dzīvi.

Nav.
Kā var būt, ja bērnībā bijis jādzīvo kopā ar māti alkoholiķi kura izrāda pret bērnu savu fizisko spēku un grauj mentālo veselību sākot, ka "tu esi stulbene" , "visi tavi klasesbiedri mācās labāk par tevi, zoss gatavā" vai "tu esi pārāk stulba, lai kaut kas tev sanāktu".
Regulāri apmeklēju psihologu. Vairs tādas iespējas nav, jo pārvācos citur un dēļ šī vīrusa neviens mani nepieņems.
Bet atbildot uz tavu jautājumu, jā, esmu atkarīga no citu viedokļiem un atkarīga arī no modes likumiem, piemēram. Ja kaut kas ir pateikts, tad manuprāt tas ir akmenī kalts un to izmainīt nedrīkst.
Piemēram, es šī gada sākumā nogriezu pavisam īsus matus. Man patika, jūtos ļoti labi un pārliecināta par sevi, nebija kauns vairs uztaisīt selfiju arī no priekšas, patika kā īsi mati saskanēja ar manu seju, jo man ir smuka ausu forma un lielās acis. Vienmēr taisīju selfijus tikai no sāna leņķī. Pēc tam uzzināju (pēc slavena stilista sistēmas) ka īsi mati domāti īsām, tievām, kompaktām meitenēm zem 162 cm. Esmu vidēja auguma un man ir plati pleci un atlētisks ķermenis, tātad man šis griezums neder un esmu matu audzēšanas procesā. Lai kā es dievinātu īsus matus, likums ir likums manā izpratnē. Nu kaut kā tā ?