Sveikas,
Pirms kāda laika nolēmu pabeigt studijas ārzemēs, Eiropas rietumos, jo uzņēmums tur pieņēma darbā un maksāja par mācībām - starptautiskais bizness.
Nu jau gads ir kā es esmu mācības un darbu beigusi un aizvien bezdarbniekos. Nesaprotu, kas notiek. Ir bijuši viļņi ar daudz CV aizsūtītiem, esmu mainījusi vairākkārt CV, tad ir bijuši arī mēneši, kad neesmu sūtījusi aiz bezcerības.
Pirms gada arī saderinājos ar vietējo, līdz ar to pati sevi iepinu tajā visā un aizbraukt nevaru. Ik pa laikam nāk domas virsū, ka pieļāvu kļūdu, aizbraucot no Latvijas, jo vienmēr viss dzīvē man bija izdevies, vienmēr bija darbs papildus studijām, biju labākā studente. Un tagad jūtos absolūti nevērtīga un nožēlojama. Kaut gan teikšu atklāti, ka aizbraucu, jo tā bija vienīgā iespēja uzsākt pastāvīgu dzīvi un nedzīvot vairs ar agresīvu tēvu, kuram bija parādījušās problēmas ar alkoholu.
Kad līgavainis ir komandējumā, man var paiet pat nedēļa, kad vispār nesocializējos ne ar vienu, jo pat negribas vairs ne ar vienu tikties. Un līdz ar to tam pa virsu ir izolācija un vientulība, esot vienai ārzemēs.
Man reāli likās, ka dzīve man bija paredzējusi vairāk, daudz mācījos, biju cerību pilna, daudz cīnījos. Un tagad ir bijis visilgākais laiks, kad man dzīve šķiet apstājusies un vairs neredzu nekādu pozitīvu turpinājumu. Papildus, jo ilgāks laiks paiet nestrādājot, jo mazākas iespējas paliek labu darbu atrast... Precizēšu, ka valodu problēmas nav. Bet dažādu iemeslu dēļ, mans profils atšķiras no vietējiem.
Vai kāda ir kam tādam gājusi cauri? Kā rīkoties? Kā iziet no šīs bezdarbnieku depresijas?