Iepriekšējās attiecībās laikam biju ar skopuli ? Vienmēr skaitīja, cik iztērējis brīvdienās, viss viņam mūždien likās dārgi, staķikā kafiju arī nekad nepirka, jo uzskatīja par naudas izšķiešanu, bet kāpēc gan nē, ja vien tas nav katru dienu. Maksājām visu uz pusēm, dāvanas bija, bet tikai svētkos gan. Puķes šad tad arī, bet nekādi dižie pušķi, tīri simboliski pāris rozes. Mums pilnībā atšķīrās uzskati par naudas tērēšanu, nekad neesmu ar to šķiedusies, bet uzskatīju, ka izklaidēm, restorāniem un sevis/otras puses lutināšanai ir jābūt. Viņš galīgi tā neuzskatīja. Jāpiebilst, ka priekš mazpilsētas, viņš pelnīja diezgan labi un daudz arī iekrāja. Ar savu šī brīža vīrieti šis jautājums ir daudz ne sāpīgāks un esmu sapratusi, ka tā tam arī jābūt. Jau pašā attiecību sākumā viņš uzreiz pēc savas iniciatīvas uzņēmās maksāt lielāko daļu maksājumu, kad ievācās pie manis. Šobrīd tā tas arī ir palicis. Dāvanas ikdienā nesaņemu, bet toties zinu, ka finansiāli uz viņu varu paļauties. Kā arī, no savas algas dabūju samaksāt niecīgas summas, kā piemēram, telefona rēķinus, internetu, šad tad pārtiku (lielākas iepirkšanās maksā viņš) un atliek nauda sev vai kaut ko iekrāt. Atšķirībā no iepriekšējām attiecībām, jūtos tiešām lieliski ?