Mani uzskati līdzīgi kā Sniegpulkstenītei. Es nekad neesmu gājusi un iekarojusi vīrieti, pat arī ne spērusi soli pirmā, tai pat laikā par uzmanības trūkumu no pretējā dzimuma man nekad nav bijis jasūdzas. Ir jau bijis tā, ka kāds puisis/vīrietis šķiet simpātisks, un ar to arī viss beidzies. Varbūt, ja būtu gājusi un viņam to izrādījusi, kaut kas arī būtu izveidojies, kas zin. Bet mani tas neuztrauc, jo tādi kautrīgie tāpat nav manā gaumē. Patīk vīrieši, kuri zina ko grib un nebaidās to pateikt. Vados pēc vecmodīgiem uzskatiem, ka vīrieši ir iekarotāji, bet sieviete izvēlas savās acīs spēcīgāko un veiksmīgāko, kuram ļaus sevi iekarot.
Tomēr pieļauju, ja ilgstoši būtu vientuļa un neizdotos nevienu sastapt, kā arī kanti sistu vieni vienīgi idioti, tad, iespējams, pārdomātu savus uzskatus un mēģinātu soli spert pirmā, jo visticamāk sāktu uzskatīt, ka mana nostāja nav pareiza (no sērijas "ir tak 21. gadsimts, dzimumu līdztiesība, nav vairs bruņinieku laiki, citas arī tā dara" utml).
Nez, man liekas tas vīriešu sadalījums ir 50/50.