Pati esmu gājusi lielai "ellei" cauri. Arī ar vīru esam kopā 5g, divi bērni. Godīgi, tikai šogad, varu teikt, jā esmu laimīga. Tfu,tfu cerams, ka tā arī paliks. Beidzot mums ir harmonija ģimenē, mājās.
Sākumā arī bija, meli, strīdi, ārdīšanās,lamāšanās... Tad tas viss noveda pie tā,ka vīrs ļoti daudz strādāja, vispār negribēja atrasties mājās, jā tagad saprotu,ka biju sieva zāğis. Un tad visam, viņš atrada sev "uzticības" personu,kura uzklausija un deva to ko es nespēju. Nonācām līdz tam,ka izšķīrāmies... dzīvojām atsevišķi, bērnus tā pat satika,rūpējās... Tad pienāca viens vakars,kad ABI gribējā būt kopā,gan šajā mirklī,gan nākotnē.
Visu izrunājām, kas viņam nepatīk,kas man nepatīk.
Ko es būtu darijusi savādāk? Beigtu zāģēt, atrastu savu hobiju,attīstijusi sevi,neiespringtu uz attiecībām.
Ko ieteiktu tev darīt? Ja viņš melo, tad necepies,jo tu jau tā pat patiesību zini,kāda jēga no tā, ka viņš tev to pateiks? Ja gribēs, tad pata visu izstāstīs. Kad atnāk pēc darba,beidz bāsties virsū ar tiem 101 jautājumu par attiecībām. Kādu laiku, centies ieturēt distanci, nu neplijies virsū viņam,ļauj pabūt vienam, tik distanci gūltā neieturi,jo kā visi zinam, labs sekss viena no atslēgām uz labām attiecibām. Saproti,ka runāt ir bezjēdzīgi,jo visu ko tu viņam saki, viņš NEGRIB sadzirdēt, visu ko saki viņš uzskata par smadzeņu čakarēšanu.
Par šķiršanos? Šķiries,ja domā,ka tā būs TEV labāk, nedomā kā būs BĒRNIEM, jo viņiem jūs abi esat mīļi. Domā šeit par sevi. Ja būs lemts,tā pat būsiet kopā.
1
