Labrīt. Laiks laikam rudenim, žēl vasaras, tai pašā laikā visi brauc projām, uz kādu laiku baudīt vasaru un tad pārējie jau kā jau visi, ziemeļos tai saulē aizgāja, kamēr silda, tikmēr labi, kad kāds mākonis, tad maksts atsalst, krūtis vispār kā dēlis, atliek tikai sabirst gabalos un būs ko mazajiem ēst, pienu jau neražos, tik un tā, ko lai dara, tāda Latvijā, mazās paražo un izaug, rodas jaunas dzīvības, kopš mūsu kolkoza laikiem jau nav to darba spēju, kur paliek tās algas mūsu jaunajai paaudzei, aizvien aiziet pa dzīvi, nav jau kas to zāli pļauj nost, aizauga, aizsūta ciet, pameta ar laiku varbūt atgriezās, tomēr mūsdienu Latvietim jau iekšā nekad nav iekšā sirds, mēs kā iršu tik dzeļam un indējam nost, ikurusi vēl kursē šur tur, a vecais komunisms jau sen kā vairāk nav, kur tie laiki, pamests gadiem ilgi, tikai Latvijā vēl staro krāsnī gan dienā gan naktī izskatās pēc kaut kā tomēr tukšums valda un klusums mūsu Latvija ik pa brīdim kur pamirdz gaisma kārtējo reizi luksofora sarkanais ja nu ko darīs piestasim padomāsim ja...