Cik zināmas sajūtas.. tikai man nebija ne lēkmes, ne arī kas cits, man tas vairāk izpaudās, piemēram, guļot. Kad naktīs gulēju, man bija ļoti caurs miegs, kā noskanēja durvis vai kas cits, man ļoti sāka sisties sirds, likās, ka kaut kas slikts notiek, bieži vien nesaprotot, vai vispār guļu vai nē. Daudz arī murgoju, un arī nesaprotot, vai tā ir realitāte vai nē. Tālāk bija arī tāda lieta, ka ļoti maz ēdu.. bieži mans pirmais jebkāda veida apēstais ēdiens bija ap 18.00 vakarā, un pat tad nebija tā, ka es būtu badā. Tādēļ bieži man ir svara svārstības, visu laiku no ~65 uz 60. Citreiz vairāk, citreiz mazāk. Arī tieši tas pats, ko minēji Tu, nebija baigā vēlme satikties ar draugiem, iet patusēt, vai vienkārši kaut ko darīt, jo visdrošākā sajūta ir būt mājās, manā gadijumā - pie mammas vai drauga. Ar ģimeni man viss bija kārtībā un sapratu, ka kaut kas nav tieši ar mani un manī. Šausmīgi visu laiku domāju, kaut ko malu savā prātā uz riņķi, nesapratu, kas ar mani notiek un kāpēc jūtos tik slikti, tik neapmierināti. Kā arī man bija tieši tādas pašas domas galvā, kā tev, tikai tur nebija nekāda veida nosliece uz pašnāvību vai tml, tes vienkārši domāju, kā būtu, ja būtu/nebūtu. Kad vēl gāju skolā, ļoti bieži pārnākot mājās raudāju, un tas nebija tā - ienāku pa durvīm, iekrītu gultā un raudu. Es vienkārši jutu, ka atkal viss ir sakrājies un asaras pašas spiedās ārā un tā bija bieži, tagad tā ir tikai aptuveni 1x mēnesī, ko uzskatu savā vecumā par normālu lietu. Kā es tam tiku pāri un vai līdz galam esmu tikusi pāri -nezinu. Tikai sāku pamanīt, ka vairāk tik daudz nejūtos slikti, ka asaras arī tik bieži acīs nenāk. Tagad domāju, ka man palīdzēja tas, ka sāku strādāt (mans darbs katru dienu nav vienā un tajā pašā laikā un vietā), parādījās tā sajūta, ka mans laiks tiek aizpildīts, ka par kaut ko nesu atbildību, ka man ir darāmas lietas. Vēl ļoti ir palīdzējis tas, ka ar draugu beidzot esam sākuši domāt par mums nopietnākām lietām, jo visu laiku mani nomāca tas, ka šķita, ka viņam tas nav tik svarīgi kā man, līdz ar to daudz strīdējāmies, taču nu redzu, ka tie strīdi ir noveduši pie rezultātiem un abi esam ko sapratuši.. pagaidām kopumā jūtos labi. Ar vecākiem tajā brīdī, precīzāk, ar mammu, runāju daudz par to, kā jutos un abas spriedām, kāpēc.. bija tik daudz domu un variantu, ka vēl vairāk juku prātā. Šobrīd domāju, ka man tā bija tāpēc, ka pati par sevi esmu super dažāda. Ja cilvēkam patīk 1 mūzikas gaume, man patīk vismaz 5cas. Tā tas bija visās jomās, es sajutos pārāk raustīta uz visām pusēm un mani raustīja tikai es pati, nezināju, ko gribu, kur gribu, kā gribu. Savā ziņā tā ir joprojām, bet mazākā līmenī. Citos vārdos es to nosauktu par izdegšanu. Konkrēta izdegšana. Tad kaut kā viss palika labāk ar draugu, līdz ar to atkal bija vairāki tusiņi, svētki utt, dažubrīd gribējās arī ļoti piedzerties un viss kaut kā aizgāja.. ja tev ir vēlme, varbūt uzraksti man privāti, jūtu, ka mums ir diezgan līdzīga situācija bijusi.