Iespējams depresija,

 
Reitings 14
Reģ: 20.09.2019
Sveiki visiem!
Vēlējos parunāt par tēmu, ko būtu grūti apspriest ar kādu tuvinieku.
Nesen pārcēlos uz Rīgu, jo sāku šeit studēt. Kopš tā laika manī nemitīgi ir trauksme. Braucot sabiedriskajā transportā, sēžot lekcijā. Tā izpaužas apmēram šādi - slikta dūša, panika, sirdsklauves. Zinu, ka tas viss ir tikai galvā, tāpēc ar tādu domu vienmēr cenšos sevi mierināt.
Dzīvē man viss ir labi - ir mīlošā ģimene, draugs, uzticama draudzene. No malas noteikti neizskatītos, ka esmu iekšēji ļoti nomākta. Taču man negribas nekur iesaistīties, ne ar vienu sarunāties. Ir pagājis gandrīz mēnesis kopš studiju uzsākšanas, bet neesmu sadraudzējusies ar nevienu cilvēku. Sēžu viena, ēdu viena, man nav vēlmes ar nevienu sarunāties. Viss ko es vēlos ir sēdēt mājās zem segas, jo tur es jūtos drošībā. Man nav motivācijas un vēlmes neko darīt. Pat māju iztīrīt ir grūti saņemties. Ir apnicis vienkārši dzīvot.
Visvairāk bailes manī iedveš tas, ka, citreiz, kad esmu mājās viena, es sāku domāt - “kāda vispār jēga dzīvot”, “tās ir tikai mocības”, “kas būtu, ja manis vairs nebūtu” utt.
Man pašai no sevis bail, es gribu atkal justies kā cilvēks - smaidīt, izklaidēties, doties ārpus mājas.
Nevajag mani pārprast, nav arī tā, ka es visu laiku staigāju apkārt kā pelēks mākonīts. Kā jau teicu, no malas noteikti nevarētu pateikt, ka manā galvā kaut kas tāds notiek. Taču es ļoti bieži pārnākot mājās no skolas raudu, vienkārši raudu, jo liekas, ka man nav nekam spēka, gribas padoties. Un es nezinu kāpēc tā ir, jo citam no malas varētu likties, ka mana dzīve ir ideāla.
Nu tā, ja nu kāds tika tik tālu, un izlasīja visu manu bēdu stāstu - varbūt kāds ir piedzīvojis ko līdzīgu? Kā tikt ar sevi galā, kā savākties? Iet pie psihologa/psihoterapeita? Dzert ko nomierinošu?
20.09.2019 11:02 |
 
Reitings 178
Reģ: 16.10.2016
Kā arī vairākas reizes biju teikusi ģimenes locekļiem, ka man tiešām liekas, ka man ir depresija.. neviens to neuztvēra, protams, diži nopietni. Es par to nebažijos, vienkārši domāju, ko viņiem vajag redzēt, lai saprastu, ka es jūtos max slikti no visām pusēm, ja reiz par to runājam. Un arī, manuprāt, pasaulē kaut kā arvien vairāk parādās šādi nomākti cilvēki, problēmu ir daudz un reti kuri saprot, kā tās risināt, lai neslīktu savās skumjās.
20.09.2019 14:29 |
 
Reitings 34
Reģ: 04.02.2019
Man ieteikums ir pierakstīties pie valsts apmaksātā psihologa. Pirmkārt, būs kāds mēnesis jāgaida rindā, tikmēr padzer D vitamīnu un Magniju un paskaties kā jūties. Otrkārt, aiziesi, izstāstīsi viņam, profesionālis zinās ko ieteikt. Ne jau uzreiz zāles jādzer. Citreiz vienkārši pietiek ar terapiju. Ja viss būs pārgājis līdz tam, tik un tā aizej, aprunājies. Par ļaunu nenāks un tas neko nemaksās.
Depreisja nav joki, ja tā patiešām ir. Jājoties apkārt (kā iesaka Ary) vai sākot tamborēt un vēl nez ko, to nemainīs. Tāpēc, jāgriežas pie profesionāļa, ja jūt, ka kaut kas nav labi.
20.09.2019 14:26 |
 
Reitings 178
Reģ: 16.10.2016
Cik zināmas sajūtas.. tikai man nebija ne lēkmes, ne arī kas cits, man tas vairāk izpaudās, piemēram, guļot. Kad naktīs gulēju, man bija ļoti caurs miegs, kā noskanēja durvis vai kas cits, man ļoti sāka sisties sirds, likās, ka kaut kas slikts notiek, bieži vien nesaprotot, vai vispār guļu vai nē. Daudz arī murgoju, un arī nesaprotot, vai tā ir realitāte vai nē. Tālāk bija arī tāda lieta, ka ļoti maz ēdu.. bieži mans pirmais jebkāda veida apēstais ēdiens bija ap 18.00 vakarā, un pat tad nebija tā, ka es būtu badā. Tādēļ bieži man ir svara svārstības, visu laiku no ~65 uz 60. Citreiz vairāk, citreiz mazāk. Arī tieši tas pats, ko minēji Tu, nebija baigā vēlme satikties ar draugiem, iet patusēt, vai vienkārši kaut ko darīt, jo visdrošākā sajūta ir būt mājās, manā gadijumā - pie mammas vai drauga. Ar ģimeni man viss bija kārtībā un sapratu, ka kaut kas nav tieši ar mani un manī. Šausmīgi visu laiku domāju, kaut ko malu savā prātā uz riņķi, nesapratu, kas ar mani notiek un kāpēc jūtos tik slikti, tik neapmierināti. Kā arī man bija tieši tādas pašas domas galvā, kā tev, tikai tur nebija nekāda veida nosliece uz pašnāvību vai tml, tes vienkārši domāju, kā būtu, ja būtu/nebūtu. Kad vēl gāju skolā, ļoti bieži pārnākot mājās raudāju, un tas nebija tā - ienāku pa durvīm, iekrītu gultā un raudu. Es vienkārši jutu, ka atkal viss ir sakrājies un asaras pašas spiedās ārā un tā bija bieži, tagad tā ir tikai aptuveni 1x mēnesī, ko uzskatu savā vecumā par normālu lietu. Kā es tam tiku pāri un vai līdz galam esmu tikusi pāri -nezinu. Tikai sāku pamanīt, ka vairāk tik daudz nejūtos slikti, ka asaras arī tik bieži acīs nenāk. Tagad domāju, ka man palīdzēja tas, ka sāku strādāt (mans darbs katru dienu nav vienā un tajā pašā laikā un vietā), parādījās tā sajūta, ka mans laiks tiek aizpildīts, ka par kaut ko nesu atbildību, ka man ir darāmas lietas. Vēl ļoti ir palīdzējis tas, ka ar draugu beidzot esam sākuši domāt par mums nopietnākām lietām, jo visu laiku mani nomāca tas, ka šķita, ka viņam tas nav tik svarīgi kā man, līdz ar to daudz strīdējāmies, taču nu redzu, ka tie strīdi ir noveduši pie rezultātiem un abi esam ko sapratuši.. pagaidām kopumā jūtos labi. Ar vecākiem tajā brīdī, precīzāk, ar mammu, runāju daudz par to, kā jutos un abas spriedām, kāpēc.. bija tik daudz domu un variantu, ka vēl vairāk juku prātā. Šobrīd domāju, ka man tā bija tāpēc, ka pati par sevi esmu super dažāda. Ja cilvēkam patīk 1 mūzikas gaume, man patīk vismaz 5cas. Tā tas bija visās jomās, es sajutos pārāk raustīta uz visām pusēm un mani raustīja tikai es pati, nezināju, ko gribu, kur gribu, kā gribu. Savā ziņā tā ir joprojām, bet mazākā līmenī. Citos vārdos es to nosauktu par izdegšanu. Konkrēta izdegšana. Tad kaut kā viss palika labāk ar draugu, līdz ar to atkal bija vairāki tusiņi, svētki utt, dažubrīd gribējās arī ļoti piedzerties un viss kaut kā aizgāja.. ja tev ir vēlme, varbūt uzraksti man privāti, jūtu, ka mums ir diezgan līdzīga situācija bijusi.
20.09.2019 14:23 |
 
Reitings 809
Reģ: 04.08.2019
vidusskolā es biju godīgā, bet pēc tam, palaidu grožus, un palaidu daudzus pie saviem grožiem..
Tas palīdzēja.. Tev ir otrādi.. varbūt ir laiks pastrādāt ar sevi tagad .. a
Iesaku jogu.. vairāk padomu man nav..
20.09.2019 14:08 |
 
Reitings 14
Reģ: 20.09.2019
Ary
Nu nezinu, man liekas es jau esmu pietiekami iztrakojusies un izballējusies savos vidusskolas gados, ko tik neesmu mēģinājusi, un divus puišus man negribas, mīlu savu draugu
20.09.2019 14:04 |
 
Reitings 809
Reģ: 04.08.2019
Pecīte..
Iesaku laist gar ausīm to demagogu :D
20.09.2019 13:49 |
 
Reitings 656
Reģ: 06.10.2014
Maize,muslis,kartupeļi, makaroni visi ir ogļhidrāti(cukuri) un tos Tu lieto katrā ēdienreizē. Ja nav spēka ir tikai loģiski, ka tas tiek patērets no enerģihas rezervēm, nevis no galvas. Cukurs var izdarīt tā, ka pat ja tev ir 150kg tev nebūs pieeja tiem krājumiem. Visi ēd sūdīgi, tadēļ ar paiku vēršas pie ārsta. 70% gadījumu tam visam sakars ar nepareizu uzturu.
Ja Tev nav bijusi smadzeņu satricinājums vai psiholoģisks trieciens, tad citu iemeslu kā nepareiza pārtika un slikts miegs nevar būt.
20.09.2019 13:41 |
 
Reitings 809
Reģ: 04.08.2019
man tā bija skolas laikā ! Gribējās daudz ko pamēģināt, bet neuzdrošinājos. Un tad jutos nomākta.
20.09.2019 13:37 |
 
Reitings 809
Reģ: 04.08.2019
hmm..
Ne tā es to domāju. Nav pat svarīgi, Rīga vai kur citur LV . Tu jau esi iesaistīta konkrētās lietās un vidē. Varbūt no Tevis lien ārā mazs velniņš ?? Tā nevar būt ?
Piemēram, tieksme pamēģināt divus puišus , patrakot vakaros, padauzīties apkārt. Tikai nevari saņemties ??
20.09.2019 13:36 |
 
Reitings 14
Reģ: 20.09.2019
Florie
Mīļš paldies par ieteikumu! Zinu, ka arī LU psiholoģijas maģistra studenti piedāvā psihologa pakalpojumus!
Un kā Tu pagaidām tiec ar to galā? Un vai palīdzēja iešana tur?
20.09.2019 13:32 |
 
Reitings 14
Reģ: 20.09.2019
Ary
Itkā es jau pagājušo vasaru dzīvoju Rīgā, tad nekā tāda nebija, arī mans Tētis dzīvo Rīgā, braucu ciemos, tā kā šī vide man nav diez ko sveša, neesmu galīga lauku pelīte ? nedomāju, ka tas ir tikai PMS, bet paldies par ieteikumu!
20.09.2019 13:30 |
 
Reitings 1071
Reģ: 22.07.2014
Ja godīgi, tad es jūtos līdzīgi, ja galīgi nevar ar mammu/ģimenes locekļiem parunāt var aiziet arī pie psihoterapeita. RSU Psihosomatikas klīnikā, piemēram, var iet pie rezidentiem, paskaties, daudzi studenti to izmanto. Pati arī esmu gājusi, kad visa likās par daudz :)
--
Piekrītu meitenēm par sevis iepriecināšanu, vitamīni arī nenāks par sliktu.
20.09.2019 13:21 |
 
Reitings 809
Reģ: 04.08.2019
p.s..
https://lilit.dieviete.lv/forums/topic/216257-beztema/
Te ir BezTēma, ja vari, ieliec kādu foršu dziesmu .. linku no ytube..
20.09.2019 13:03 |
 
Reitings 809
Reģ: 04.08.2019
parādi, ka esi forša un īpaša ! ne tikai gultā un divvientulībā .. parādi to sev, un tad arī citi pamanīs !
Jauku dienu, mazāk pinkšķi ! Man arī bija PMS nesen !
20.09.2019 13:01 |
 
Reitings 14
Reģ: 20.09.2019
jā, man ir nedaudz savādāk, par dzīves vietu patiešām nesūdzos, tā ir izcila. Laba lokācija, labi iekārtots un mājīgs. Patīk te ieslēgt kaut kādu filmu, uzvārīt tēju, ietīties segā un neko citu nedarīt ?
20.09.2019 13:01 |
 
Reitings 809
Reģ: 04.08.2019
Te cilvēki ir sarakstījuši daudzas muļķības . Situācija nav nemaz tik slikta :) Pie vainas ir tas, ka apkārtējā vide nereaģē uz Tevi tā, kā esi pieradusi . Un ne vienmēr viss notiek kā iedomāts. Šis ir brīdis, kad no meitenes ir laiks kļūt par Sievieti. Tādu, kura ciena un mīl sevi. Nekas nenotiek tāpat vien. Tev ir jāiemācās saprast, kā darbojas atgriezeniskā saite dažādās situācijās. Katram cilvēkam jārūdās arī iekšēji.
20.09.2019 12:57 |
 
Reitings 14
Reģ: 20.09.2019
Es itkā dzīvoju ļoti labā dzīvoklī kopā ar savu labāko draudzeni. Viņa šeit ir reti, tāpēc ļoti bieži esmu viena, ik pa laikam ciemos atbrauc draugs. Dzīvoklis ir arī labā, klusā vietā, bet jā, man nepatīk tā braukāšana, kopā stundu pavadu ceļā uz skolu, un tad vēl stundu atpakaļ, kas man noteikti nav pierasta lieta, jo nāku no mazas pilsētas, kur skola man bija 10min gājienā.
Citu variantu jau nav, kā tikai pieņemt šo visu.
20.09.2019 12:48 |
 
Reitings 2031
Reģ: 21.02.2015
Tā nu vakaros atgriežoties kojās raudāju. Pieņēmu lēmumu iet prom un nedzīvot Rīgā.

Man bija līdzīgi! :D Vēl atceros to pirmo septembri pirms vairākiem gadiem, kad pārcēlos uz kojām (pirms tam braukāju līdz universitātei katru dienu, kas it kā bija reāli, bet ļoti ilgi/dārgi). Lija lietus, auksts, drūms... Es nezināju, ar kādu transprotu braukt :D Pirmajā nedēļā izkāpu ne tajā pieturā un nevarēju atrast kojas vismaz 2 stundas (tolaik nebija tik krutu telefonu ar navigāciju). :D Dušas drausmīgas. Ēst lāgā nebija, kur uztaisīt. Viss likās mega drūmi un slikti. Gribējās tikai vienu - savu istabu mājās ar savu gultu :D Kaut kā pieradu, bet nu jā, Rīgā nepaliku dzīvot pēc skolas pabeigšanas.
20.09.2019 12:46 |
 
Reitings 212
Reģ: 03.02.2019
Varbūt tas saistīts ar jauno pārcelšanos. Rīgā mēģināju dzīvot 2 reizes. Pirmo reiz uz reiz pēc vidusskolas. Kojas nepatika, nevienu nepazinu, pilsēta liela, skola ne visai un tas viss likās, ka mani nosmacēs. Tā nu vakaros atgriežoties kojās raudāju. Pieņēmu lēmumu iet prom un nedzīvot Rīgā. Aizbraucu pie draudzenēm mācīties mazākā pilsētā un jutos 100x labāk un trauksme pazuda.
Pirms 8 mēnešiem dzīvoju Rīgā, bet nu jau dzīvoklī ar draugu. Visa darba meklēšana, Rīgas kustība, sabiedriskais transports, veikali man likās šausmīgi, gribēju tikai sēdēt mājās un nelīst ārā. Principā gandrīz 6 mēnešus to arī darīju. Nevarēju iedzīvoties, protams, pēc kādiem 5 mēnešiem nedaudz biju pieradusi.
Varbūt visas šīs pārmaiņas tevi uztrauc. Atliek vai nu pieņemt, ka ar laiku pieradīsi vai ko mainīt.
20.09.2019 12:34 |
 
Reitings 14
Reģ: 20.09.2019
Bordo
Liels paldies, noteikti izmēģināšu Tevis ieteikto!
Nē, uzturs nav baigi mainījies.
Mēģināšu atrast kādu hobiju, kas novērš domas :)
20.09.2019 12:21 |
 

Pievieno savu komentāru

Nepieciešams reģistrēties vai autorizēties, lai pievienotu atbildi!
   
vairāk  >

Aptauja

 
Vai forumā publiski vajadzētu rādīt arī negatīvos vērtējumus (īkšķis uz leju) komentāriem?
  • Jā, jāredz arī negatīvie vērtējumi
  • Nē, lai paliek redzams tikai pozitīvais vērtējums
  • Nezinu, nav viedokļa
  • Cits