Kā lai droši mīl cilvēku, nebaidoties no sāpinājuma?
Viss, ko publisko medijos - ka pat prezidenta kungs atļaujas būt neuzticīgs, nerunājot vēl par tādiem andriem ērgļiem, kivičiem, buļiem... KĀ lai saglabā sirdsmieru savā laulībā?
Tāda sajūta, ka laulība un mīlestība pret vīru neko negarantē... ja vecs vecis jūtas jauns un varens, aizies pa kreisi.
Noteikti šeit Mgtow lietotājam būs ko komentēt, bet neko nesaku par tiem večiem, kuri uzreiz pasaka, ka nemeklē neko nopietnu. Savukārt, ja apsola Dieva priekšā (vai kur nu kurš precas) "līdz nāve šķirs", tā ir pēdējā nodevība to neizpildīt.
Es gan varu apsolīt, ka nenodošu savu vīru, jo, pat ja nāks kāds kārdinājums dzīvē, es ar to cīnīšos un novilkšu robežas. Jo esmu solījusi. Vnk nespētu tā sāpināt cilvēku, kas mani mīl. ?
Manuprāt, tas nav attaisnojums "mēs jau vīrieši =dzīvnieki, tēviņi". Kāpēc tad ir pāri, kas nodzīvo līdz nāve šķir? Varbūt tāpēc, ka laulātie ir spējuši cīnīties ar saviem kārdinājumiem un nevadīties tikai pēc instinktiem?! Tātad tas IR iespējams! Un viss pārējais ir tikai attaisnojums savai nolaidībai un zemiskumam.
P.s. Nekā personīga.
243
