Čau! :)
Gribēju ieklausīties Jūsu padomos un dalīties ar kādu jau ilgi esošu sāpi.
Jau tik ilgi, cik sevi atceros, es kompleksoju. Nē, neesmu es resna un tieva arī nē. Ir man mazs puncītis un krūtis, protams, arī prasītos lielākas, bet to arī šobrīd risinu un esmu sākusi pievērsties sportam. Taču tas nav galvenais. Manī visu laiku ir iekšēja nepārliecinātība par sevi. Zinu, ka visas dāmas komplekso un mēdz baidīties. Taču man tas izpaužas iztrikti. Papētot pasenu pagātni, esmu secinājusi, ka skolas laiks mani dikti ir ietekmējis. Vecāki mani audzināja kā pareizo meiteni. Mācija ar visu dalīties, būt saprotošai un iejūtīgai, tāpēc skolas skarbajā vidē neiederējos, jo citādāka nemācēju būt. Tā arī kļuvu par apsmiekla upuri. Ar mani nedraudzējās. Un šķiet, tas aizsākās tad, kad reiz gaitenī parunāju ar meiteni, kuru visa skola īsti nemīlēja, jo viņa bija mazliet atšķirīga. Taču es cilvēkus tolaik nenodalīju un izturējos vienlīdz laipni. Un tā arī kļuvu par meiteni, kuru apceļ,jo nebija krutākās botas, kuru dēvēja par stulbu, jo mācības negāja viegli un kurai bija iesauka - hibrīds. Kopš tā laika sapratu,ka jo mazāk sev pievērsīšu uzmanību, jo mazāk par mani runās,jo tolaik sevi aizstāvēt nepratu un pretīm neko neteicu. Tikkai tupi klusēju. Kopš tā brīža biju ļoti klusa meitene. Stundās neizdvesu ne skaņu. Atceros,kā reiz kontroldarba laikā,kad visi rakstija un apkārt bija milzīgs klusums, centos izņemt no penāļa zīmuli pēc iespējas klusāk,lai tikkai nepievērstu sev skatienus un nedotu vēl kādu iemeslu mani apsmiet. Ja kādreiz kādam nācās man pieskarties, tēloja, ka slauka no sevis nost baciļus un man pat klāt nenāca. Un tā es varētu uzskaitīt un uzskaitīt...
Taču nu jau ir pagājis krietns laiks un nu jau esmu savā patstāvīgā 23 gadnieces dzīvē. Taču šī nepārliecinātība mani joprojām ietekmē. Es arī darbā esot nevēlos sev pievērst uzmanību,jo šķiet,ka mani aprunās. Nenesu uz darbu pusdienas un neēdu virtuvē,tā vietā eju uz veikalu pēc fast food, jo nevēlos dzirdēt iespējamos jautājumus vai pievērst sev uzmanību. Ar tādu kā mulsumu eju vadībai darba laikā ko prasīt, jo strādāju ofisā un jāiziet cauri visam ofisam,lai tiktu pie vadības, kas savukārt jau atkal pievilina skatienus.
Zinu,ka iespējams šis viss izklausās pēc kādas troļļu tēmas, taču pieredze ir īsta un reāla.
Un es patiesi nezinu ko no šīs diskusijas sagaidu. Varbūt kādu ieteikumu vai pieredzi.
Paldies, ka izlasīji visu šo garo palagu.
1445
