Lielos vilcienos man sava dzīve patīk. Un ticu, ka ja nebūtu piedzīvojusi konkrētos dzīves mirkļus, nebūtu nonākusi tur, kur esmu tagad. Esmu neizsakāmi priecīga par to, ka man šobrīd klājas ļoti labi - gan finansiāli, gan veselības ziņā, gan emocionāli.
.
Tas, ko es mainītu ar pašreizējo redzējumu - nebūtu tik daudz ballējusies skolas/studiju laikā un pinusies tajā laikā ar ne tik jaukiem cilvēkiem, lai arī mani neviens nevarēja pavilkt tik un tā uz kaut kādām sliktām lietām. Noteikti būtu studējusi ko citu, jo šie 6 izmestie gadi šobrīd man dzīvē neko nesniedz, strādāju citā jomā. Bet es jau pašlaik turpinu regulāri mācīties vēl un vēl, apgūstot tās jomas, ko labprāt būtu studējusi jau pašos pirmsākumos. Attiecībā uz mīlas dzīvi man nav ko nožēlot, jo nekas baigi negatīvs nav noticis. Bērnus gan būtu gribējusi tomēr pirms 30 gadu vecuma, ar tagadējo saprātu. Jo tomēr jūtu, ka paliek "veca mamma". Un, ja būtu sākusi agrāk tikt pie bērniem, tad arī to skaits droši vien būtu lielāks. Mazliet žēl izniekotā laika ar dažiem draugiem, kas nu jau vairs nav draugi. Un žēl, ka tad un vēl aizvien, esmu bijusi pārāk "bailīga" karjeras ziņā un vienmēr izvēlējusies drošākos variantus, nevis tos, kur sevi jāizaicina. Un labprāt nebūtu bijusi tik emocionāla un ievainojama kā savos 20+. Pēc 30 tomēr pašapziņa ievērojami pieaugusi.
.
Visi pārējie mērķi vēl ir sasniedzami joprojām. Ceļot, mācīties, attīstīt hobijus nekad nav par vēlu :)