Lūdzu, bez uzbraucieniem.
Veicu pašnāvības mēģinājumu ar žņaugšanu (pakāršanos). Kaut arī biju domājusi par to jau gadiem, pa īstam līdz tam nonākot, es pēc dažām sekundēm, kad ķermenis sāka trīcēt no bloķētajiem kakla asinsvadiem, izdzīvošanas instinkta pārņemta tomēr pārtraucu. Viena galvas daļa tā kā tika bloķēta (zvanīja bloķētās puses ausī, spiediens galvā, miglaina acs) un nākošajā dienā bija maza sejas asimetrija (uzacs un lūpu kakts uz leju). Tagad, pēc nedēļas tas viss ir pārgājis, vienīgi, kas vēl ir palicis, ir diezgan palēlināta domāšana, es vairs nespēju iedziļināties, ko kāds man saka, nespēju saprast, ko saka pa tv utt.
Internetā angļu valodas resursos atradu, ka pēc pašnāvības mēģinājuma jāiet uz slimnīcu un tieši tā arī jāpasaka, kas tika darīts un lai pārbauda vai viss ir kārtībā fiziski. Vai tiešām Latvijā tā arī var darīt? Vai arī mani uzreiz liktu mentālo problēmu slimnīcā? Tā kā šādu scenāriju gluži negribu, vai tas, ka es teiktu ārstam, ka man bija mini insults vai insults kāds mani ņemtu par pilnu un tiešām pārbaudītu, ja man vairs nav ne asimetrijas, ne vājuma, tikai tas mentālais lēnums? Vai jāsaka taisnība?
28
