Nepatīk man kaut kas, vispār pārtraucu sarunas, man nav jālūdz darbs, man piedāvā, es izvēlos.
Kad nebija normālas pieredzes, kā jauniem 21 - 22 - 23 gados, visādus brīnumus nācies intervijās pieredzēt.
Vieniem vispār gandrīz nekādas intereses par tevi, pat CV norādītais saturspie vienas vietas; šo māki? Ir darīts? Šis arī? Kādas 5 minūtes tādā veidā. Vēlāk arī neviena personiska jautājuma.
Otrs pretstats; redzēti tādi, kuri izprašņā ļoti ilgi, kā pie mācītāja grib lai visu stāsta. Ar mieru stundu, pat ilgāk tēlot mācītāju un psihoanalītiķi vienā personā. Biroja darbs uz vietas, vienā adresē, pirmskrīzes laikos. Jums mašīna ir? Viņa nav bieži jāremontē? Jūs viņu garāžā turat vai stāvvietā? Nav dārgi? Ğimeni neplānojat? Ko Jūs gribētu sasniegt 5 gadu laikā un ko 10 gadu laikā?
Ar ko nodarbojas tuvinieki? Vispār līdz smiekliem, bija divās vietās šādi, protams, ilgi tajās intervijās neuzkavējos. Prieks, abas tās firmas krīzes laikā aizvērās ciet. Kur darbojas tās intervētājas tagad, nav ne jausmas.