Darba devēja attieksme pret slimības lapu saslimstot bērnam.

Man ilgi bija aukle, kas mazo vaktēja kamēr slimoja, lai man darbs nav jākavē. Bet nu tā kā man apnika pusi algas atdot auklei, tad no aukles atteicos un tagad pati ņemu B lapas kad tas nepieciešams, un pat nemaz netaisos klausīties darba devēja iebildumos. Man taču nav variantu! Un esmu jau gana daudz savas algas atdevusi auklei, pietiek. Man gan arī ir paveicies, neviens neko vēl nav aizrādījis. Un pat piedāvā neņemt lapu, bet strādāt no mājām tai laikā. Es gan izvēlos paņemt B lapu, ja zinu, ka slimošana būs ilgāk kā 2 dienas, jo nevēlos visu dienu bērnu pie multenēm sēdināt jeb liegt savu klātbūtni, ja bērnam ir ļoti slikti. Tiesa gan manus darba pienākumus neviens cits nedarīs. Tik un tā nāksies pašai visu izdarīt. Vīrs gan ir tik atbildīgā amatā un biežos komandējumos, ka B lapu paņemt nevar.

Nezinu nevienu, kas pie katras slimošanas sēdētu mājās. Es par tiem, kam bērni slimo bieži. Vai nu vecvecāki palīdz vai nu ņem aukles, patstāvīgas vai sos, kā kurā gadījumā.

Personiskus jautājumus vispar ir aizliegts jautāt.
Kaut kādai moralei ir jābūt, ētikai..

Nepatīk man kaut kas, vispār pārtraucu sarunas, man nav jālūdz darbs, man piedāvā, es izvēlos.
Kad nebija normālas pieredzes, kā jauniem 21 - 22 - 23 gados, visādus brīnumus nācies intervijās pieredzēt.
Vieniem vispār gandrīz nekādas intereses par tevi, pat CV norādītais saturspie vienas vietas; šo māki? Ir darīts? Šis arī? Kādas 5 minūtes tādā veidā. Vēlāk arī neviena personiska jautājuma.
Otrs pretstats; redzēti tādi, kuri izprašņā ļoti ilgi, kā pie mācītāja grib lai visu stāsta. Ar mieru stundu, pat ilgāk tēlot mācītāju un psihoanalītiķi vienā personā. Biroja darbs uz vietas, vienā adresē, pirmskrīzes laikos. Jums mašīna ir? Viņa nav bieži jāremontē? Jūs viņu garāžā turat vai stāvvietā? Nav dārgi? Ğimeni neplānojat? Ko Jūs gribētu sasniegt 5 gadu laikā un ko 10 gadu laikā?
Ar ko nodarbojas tuvinieki? Vispār līdz smiekliem, bija divās vietās šādi, protams, ilgi tajās intervijās neuzkavējos. Prieks, abas tās firmas krīzes laikā aizvērās ciet. Kur darbojas tās intervētājas tagad, nav ne jausmas.

Es pirms atgriešanās darbā samkelēju aukli, kas bērnu skatīs slimošanas laikā- pa lielam tā arī notiek ar kaut kādām izņēmumu dienām. KAd es gāju uz interviju, man aukles vēl nebija un es ļoti, ļoti nobrīdināju DD, ka bērns ir sācis apmeklēt bd un man drošvien būs jāņem daudz un dikti lapas. Tā kā vadītājas ir sievietes, viņas mani perfekti saprata.
tagad cik man dienas ir nācies pasēdēt mājās, nevienu pārmetumu neesmu saņēmusi, tieši otrādāk- sēdēt un veseļot bērnu. Bet noteikums, ka darbam jābūt izdarītam, gan ir, jo neviens cits to manā vietā izdarīt nevar.
Bet es saprotu arī DDus, jo nu ir ļoti grūti rēķināties ar darbinieku, kurš katru rītu var arī neatnākt, jo sīko slimošanas jau nav paredzemas.
bet neļaut ņemt lapu- kāds tas ir DD piedāvātais risinājums?

Nu itkā....bet ja tas tiešām ir ļoti bieži, ka "slimo" vairāk kā vispār esi darba tad var.

Likumā noteikts
Ja darbinieks slimības dēļ uz darbu nenāk vairāk nekā sešus mēnešus no vietas vai arī slimo ļoti bieži – trīs gadu laikā darbnespējas dēļ neierodoties darbā vienu gadu – darba devējs viņu drīkst atlaist, kā uzteikuma iemeslu norādot tieši šo: ilgstoša slimošana

Vai tad darba intervijā vispār drīkst uzdot jautājumus par ģimenes pieauguma plānošanu?

Vai tad pilsētā vispār drīkst braukt ar ātrumu virs 50km/h, ja vien nav zīme 70km/h? (t) :D

Man darba intervijās nekad nekas nav prasīts, vai neplānoju ģimenes pieaugumu. Šausmas vispār. :-D

Vai tad darba intervijā vispār drīkst uzdot jautājumus par ģimenes pieauguma plānošanu?(t)

Laikam raven “ krutajās “ ārzemēs nemaz tik “ kruta “ nav.

Atlaist nevienu nevar deelj taa ka slimo..

Nu itkā....bet ja tas tiešām ir ļoti bieži, ka "slimo" vairāk kā vispār esi darba tad var. Zinu gadijumu kur viena itkā dēļ kkadas muguras traumas ņēma visu laiku slimības lapu, laigan kā no viñas pašas varējs saprast, tik traki nemaz tur nebija un tā ārste vnk naca pretī dodot viņai tās lapas, reāli aizgaja 1-2 dienas uz darbu un atkal lapa uz mēnesi, tā kādu laiku darījās, līdz vadība palūdza kkādu ziņu no ārsta, vai viņa vispār var darīt tādu darbu un atbilde bija ka nē, čiksei prieki un atvaļinājums beidzās un nācās aiziet no darba :D

Es varu strādāt no mājām un to arī daudzreiz darīju, kad mazais slimoja. Bet nosolījos sev, ka nākamreiz es ņemtu lapu, nevis strādātu no mājām, jo ar mazu slimu bērnu blakus (un vēl grūtāk atveseļošanās periodā, kad bērns jau žirgts) strādāt 8 h pie datora, piedalīties telekonferencēs, skype zvanos utt. - tas bija ļoti grūti! Daudz labprātāk ņemtu lapu un datoru mājās ieslēgtu vien naktī, lai atbildētu uz steidzamiem e-pastiem. Jo ja es neņemu lapu, tad darba devēja un kolēģu priekšā jūtos vainīga par tādu nepilnvērtīgu strādāšanu no mājām, un galu galā apjoms, kas jāpadara, jau nesamazinās. Man ir bijušas dienas, kad puika visu dienu var skatīties multenes, jo man vienkārši nav laika viņam pievērsties, strādājot no mājām :-/

Un darba devējiem laiks ieviest attālinātā darba iespēju. 21.gs.taču.

Mums viena kolēģe ar bērna slimību lapām ļoti simulēja,jo ģ.ā. bez problēmām atvēra lapu,mēnesī stabili vismaz 1x bija slimības lapa,pēc kāda laika vadība sāka aizrādīt un teikt,ja šādi turpināsies,tad būs jāiet prom no darba

Maziem bērniem viena saaukstēšanās ilgst mēnesi (laiks no saslimšanas līdz imunitātes atjaunošanās laikam). Vairums vecāku nesaņem tik garas slimības lapas, lai gan infektologi labi zina slimošanas ilgumu. Rezultātā bērni pēc nedēļas vai divām nonāk pusslimi, līdz galam neizārstēti (klepojoši, puņķaini bērni grupās ir klasika). Viņi viens otru apklepo, apšķauda un tā kā vairums ir līdz galam neizārstēti, tad sākas nebeidzamā slimošana. Turklāt nevis vienkārša, bet ar bronhītiem, pneimonijām, deguna blakusdobumu iekaisumiem, angīnām utt. Jācer, ka kādreiz bērnu spīdzināšana bērnudārzos beigsies un vecākiem tiks izsniegtas un darbā akceptētas normālas slimības lapas. Ja vecāki nevestu slimus bērnus, arī citi mazāk slimotu.

Atlaist nevienu nevar deelj taa ka slimo.. Bet man liekas ka jaaskataas cik atkariibaa tas bija ilgi. Skaidri vairs neatcereeshos bet mums darbaa bija viens taads kas iedziivojaas un ljoooti ilgi bija slims ka runaaja pat par to ka vinhs vairs nav taads vajadziigs jo vinjam bija mazaa pirkstinja luuzums kas gandriiz kaa 3 meenesus nedziist :D

Gribēju arī piebilst, ka netolerētu no darba devēja nosodošu attieksmi bērnu slimošanas gadījumā, ar tādu darba vietu man nav pa ceļam - ja jāizvēlas ģimene vai darbs, vienmēr izvēlēšos ģimeni, bet es arī ļaunprātīgi neizmantotu slimības lapu lai "aizbrauktu uz laukiem", man tas liekas vnk wtf.

Man gan nekad nav jautājuši darba intervijās vai devuši mājienus par bērniem, vēl jo mazāk esmu dzirdējusi negatīvus komentārus par bērnu slimošanu. Ir kolēģi, kuriem uzņēmuma politika ļauj daļu vai visu darbu veikt no mājām, ko viņi arī izmanto, pārējos aizvieto. Tiesa, man nav gadījies strādāt ar kolēģiem, kuri slimības lapas izmantotu ļaunprātīgi. Ir bijusi kolēģe, kura darbā vairāk nebija nekā bija, jo visu laiku kāds no bērniem slimoja, bet viņa tad strādāja no mājām un ja kādā dienā bija nepieciešams obligāti atrasties uz vietas iesaistīja kādu no radiniekiem.

Ja patiešām slimo, tad ok. Pilnīgi saptotami un atbalstāmi. Darba devējam nav ne centa jāmaksā par darbinieka bērnu slimības lapām - to dara valsts. Tikai, manuprāt, godīgāk un gudrāk tomēr, ka slimības lapas ņem uz maiņām, ja bērns patiesi katru mēnesi slimojas. Vienreiz mamma, vienreiz tētis, vienreiz viena oma, vienreiz otra oma, opaps, ja vecvecāki atsaucīgi un labprāt padzīvojas ar mazajiem slimnieciņiem. Tā katrs ir gan maksimåli produktīvi pastrādåji, gan ar bērnu patusējis. Beeet, nu tā besī tie simulanti bari, nu kāda velna pēc?! Jau pieminētais variants - mamma uz lauk īre m sagribējusi, wtf? Bērna slimības lapu apmaksā valsts, tātad no valsts budžeta līdzekļiem tiek tādas mammas laukos pavadītais laiks finansēts. Tā ir krāpšana. Riebjas, ka tā dara...

Ko tur brīnīties.. man pagaidām bērnu nav, bet kad pirms 4 gadiem stājos darbā, tad darba intervijā šefs pajautāja, vai es cerams tuvāko pāris gadu laikā neplānoju ģimenes pieaugumu. Šaubos vai kas mainītos, ja man tagad būtu bērni, un kad man vajadzētu ņemt slimibas lapu. Būtu uzreiz uzbraucieni, mobings kolektīvā. Ja man būtu jāizvēlas starp berniem un darbu, tur pat nebūtu ko domāt. Visnotaļ bērni 1 vietā.

Vienā ārzemju mammu grupā lasīju, ka sievietei darbā visi tik atsaucīgi, ja viņai pie vetārsta jāved mājdzīvnieks, vai kādas problēmas ar to, tad visi gatavi aizstāt darbā, dod brīvu vai gatavi pieskatīt, bet ja problēmas bērnu jautājumos, slimība, dārziņš ciet, tad tiek tiek dzirdētas dzēlīgas piezīmes un nav tā lielākā atsaucība. Ej nu un saproti