Varbūt tā šķitīs galēja beztēma, bet nu filozofisks jautājums pārdomām un zināmai gara atelpai. Cik augstā vērtē jūsu acīs ir skola - kā vidusskola, tā arī augstskola? Cik augsti vērtējat abās gūtās zināšanas un vispār gūto mācību? Kāda rakstura pedagogus spilgti atceraties no sava laika? Vai spējat būt pateicīgi saviem skolotājiem un pasniedzējiem par artavu jūsu personības veidošanā un pilnveidē? Ja jā - tieši kādiem?
Un... Kā jūs domājat, vai šai laikā, kad cilvēki, īpaši jauni būdami, par augstu nevērtē izglītības iestādes prestižu (kaut nu mācītos labākajā no labākajām skolām/augstskolām) un mācīšanos augstā skolā vien, manuprāt, mākslīgi radīta statusa dēļ, un tai pat laikā par zemu nevērtē gūtās zināšanas, uzskatīdami: "Ai, tā tāda sāja teorija vien ir"? Vai teorētisko un ne tik emocionālo un aizrautspējīgo zināšanu pusi nepaļājam ne vien sarežģītības, bet arī vienkārši tā dēļ, ka esam par kūtru, lai pamatīgi apgūtu arī šķietami sarežģīto, un šad tad cenšamies izbraukt cauri pa vieglo?
Vai izglītība nav kļuvusi par preci un zaudējusi tās pamatsūtību - garīgi apgaismot nāciju? Kāpēc mācīšanos kā procesu un uz iznākumu vērstu darbu jaunībā uzskatām par neinteresantu?
Izveidoju šo diskusiju, lai noskaidrotu skolu un augstskolu beidzēju uzskatus par visām šīm lietām.
16
