Es esmu mamma 2 gadniekam un mūsu ģimenē suns bija pirmais, tad ienācu es, tad bērns. Gan man, gan draugam mīlestību pret dzīvnieku un bērnu nav problēmu sadalīt.
Nevajag pat bērnu, lai pateiktu, ka esi, goda vārds, atsaldēta.
Bet tev, laikam, gribās, lai kāda mamma tev to pasaka, ja saki, ka citām nav tiesību tev neko teikt, ja jau viņām nav bērnu. Nu man ir un saku - šāda izturēšanās pret dzīvnieku nav normāla, ja jau iepriekš viņu mīlēji.
Nevis atbrīvojies no dzīvnieka, bet ej ārstējies.
Bērni arī plēš mantas, sacūko visu, pamodina jaunākos brāļus/māsas.
Ko tad, ja otrs bērns ienāks ģimenē? Pirmais vairs nebūs vajadzīgs, jo tas skaļš un traucē mazākajam čučēt, vai atņem mantas mazajam vai sitīs mazo, jo ir greizsirdīgs?
- Zinu, zinu, izmantoju ļoti lielu pārspīlējumu, bet varbūt tomēr tas tev liks aizdomāties par to, ka tas nav normāli tā izturēties, ne pret bērnu, ne dzīvnieku.