Mans iz' dzīves stāsts. Pirmais gads attiecībās - lielisks, gluži kā pasakās. Es pieradu pie tā, ka mani ucina, pirmās nopietnās attiecības priekš manis un, protams, es nezināju, kā uzvesties pareizi. Sarakstījos ar citiem puišiem, kuri man rakstīja, lai gan draugs bieži vien teica, ka viņam tas nepatīk un nav pieņemams, ja reiz ir attiecības. No manas puses flirta nekāda, bet puišiem, protams, citas lietas prātā, ne draudzība. Zināju, ka man pietrūka uzmanības no savējā. Viņš daudz strādāja un nebija Rīgā. Citiem bija vairāk laika man uzrakstīt, nekā manējam. Uzreiz aste gaisā un ar savu ietiepīgo raksturu.. daudz ko salaidu grīstē. pretīgi izturējāmies un nespējām uzklausīt viens otru. Tā nu uz pusgadu izšķīrāmies. Smagi pārdzīvoju, bet kaut kā atkal sagājām kopā. Pa pusgadu, protams, es satiku citus cilvēkus, nespēju pieķerties, viss, par ko spēju domāt bija viņš, cerēdama, ka būs tā kā kādreiz. Notika ilgi gaidītais, sagājām kopā. Bet varu pateikt to, ka uzticības nav vispār nekādas! Šķiet, ka viņam ir citas sievietes, citas darīšanas un esmu tikai kā rezerves ''piekabe'', ja nu nesanāk kā gribētos. Kā arī man pret viņu.. viss vienā greizsirdībā un neuzticībā. Viņam pret mani nulle uzticības, savā dzīvē ielaist nevēlas un mani tur kā noslēpumu. Tādēļ viss, ko varu pateikt - pēc neuzticības un sastrādātām muļķībām, atgriezties tur, kur bijāt ir ļoti grūti, varbūt pat neiespējami. Daudz kas atkarīgs no rakstura un jūtām pret otru cilvēku, bet ja sanāk asaras un puņķi, tad agri vai vēlu tas viss beigsies..