Savulaik biju dilemmas priekšā - vakcinēt bērnu vai nē. Sarakstīju visus "par" un "pret", argumentu "pret" bija krietni vairāk. Nevienam savu pārliecību neuzspiežu, kā jau wee rakstīja - paldies, ka mums ir izvēle. Esmu pamanījusi interesantu tendenci, ka tie, kuri atturas no potēm, ir vairāk iedziļinājušies vakcinācijas labuma/sliktuma analīzē. Diemžēl jāsaka, ka visi traģiskie raksti ir tīša sabiedrības zombēšana. Pāris gadus atpakaļ visi Latvijas ziņu kanāli bļāva par kādu bērnu, kurš bija saslimis ar sazinkotur, jo redziet nebija potēts. Iemesls viens - kārtējo reizi pabiedēt tautu. Vai nav savādi, ka par vakcīnas blaknēm neviens nerunā? Ņemot vērā, ka reti kurš ārsts atzīst potēs vainu, es personīgi zinu dažus nepatīkamus blakusparādību gadījumus.
Par epidēmijām runājot - epidēmijas bija un būs. Uzplaiksnī un pāriet. Cik gadsimtus cilvēki dzīvoja un slimoja, izmiruši tak neesam. Vīrusi un baktērijas arī dzīvo un mutē, tādēļ vakcīnas nav un nekad nebūs panaceja pret visām kaitēm. Izskaudām difteriju, nāks kaut kāda putnu gripa. Starp citu, daudzas slimības sāka atkāpties pirms vakcīnu ieviešanas, jo nāca sajēga par higiēnu. Bet sākotnēji no potēm mira vairāk cilvēku kā no slimībām. Kurš gan nezina par slaveno dzīvsudrabu un tā ietekmi organismā.
Tēma, protams, retoriska, šā vai tā visi paliek pie sava. Vien ir gaužām muļķīģi bārstīties ar apvainojumiem, jo te nav neviena patiesi kompetenta cilvēka, pētnieka ar 50 gadu pieredzi laboratorijā, lai droši varētu apgalvot, ka vakcīnas ir superdrošas. Ja nu vienā dienā visi pasaules zinātnieki aizliegs potes, atzīdami tās pie vainas saslimšanā ar, piemēram, vēzi, vai tikpat pārliecināti potēsiet savus bērnus?