Bērns

Ar bērnu ņems tikai ja:
1. .... sieviete ir tiešām tā vērta, dēļ kā arī var pieciest piekabīti
2. ... vīrietis ir neveiksminieks un labāk ar piekabīti, nekā palikt vienam varbūt uz visu atlikušo mūžu

Pie otrā punkta nereti nostrādā arī tas, ka tādai sievietei nereti ir arī samazināta latiņa

Personīgi es ar bērnu neņemtu, jo tās ir papildus grūtības attiecībās jau startā un ne par velti viņš/viņa ir viena - tur arī viskaut kas var slēpties ...

Nu, ja es tagad tā iedomājos sevi... Es negribētu vīrieti ar ļoti maziem bērniem, un negribētu arī pati meklēt un veidot attiecības ar pilnīgi svešu cilvēku, kamēr mani bērni ir vēl pārāk mazi. Kāpēc? Kā jau te tika izteikts - pārāk daudz klapatu un vēl viens faktors - bīstami. Man aug meita un es taču nevaru ielīst tam vīrietim galvā, lai pārliecinātos, ka viņam tur nesēž kaut kāds pedofīltarakāns iekšā... :-/

Ar šobrītējo prātu, veidotu attiecības, kad mani bērni jau būtu pusaudžu vecumā (attiecīgi arī otras puses bērni būtu apmēram tajā pašā vecumā). Viņi ir spējīgi parūpēties paši par sevi, nav non-stopā pieskatāmi un būtībā jau ir pieauguši spriestspējīgi cilvēki, ar kuriem var visu sarunāt. Nu un ar jauno vīrieti baudītu divvientulību, attiecības un kopdzīvi, un kopīgus bērnus vairs neplānotu, jo man ar diviem ir gana. Manuprāt, ļoti normāli sanāktu!

Ūja, vai tad nav variants - mīlestība? Tipa sanāk tā, ka otra pusīte jāskata kā tāda gaļa veikalā, kura labāk, košāka, svaigāka. No sērijas - Ilzīti mīlu, bet viņai bērns, iešu pie Dacītes, kurai vēl nav un gan jau iemīlēšu

Bet cik tad bieži gadās tāda nepārvarama mīlestība no pirmā acu skatiena? Ja cilvēks jūt simpātijas pret kādu, kam ir bērns, bet zina, ka nopietnas attiecības šādā situācijā nevēlas, tad jau tai mīlestībai nemaz nebūs iespējas izveidoties, jo attiecības netiks tālāk attīstītas.

Sievietei ar zīdaini dzīve ir ļoti ierobežota, attiecīgi ierobežota arī iespēja randiņot, veidot attiecības. Ja, protams, pati rūpējas par savu bērnu, nevis visu laiku meklē, kam viņu nogrūst, lai varētu, meklējot jaunu vīrieti, skriet uz randiņiem, doties romantiskos nedēļas nogales izbraucienos utt. Ir redzēti šādi varianti, izskatās pabriesmīgi. Un tad brīnās, kāpēc tie vīrieši nevēlas neko nopietnu un neredz viņā savu bērnu potenciālo māti.

Tam ko vīrietis vēlas vai nevēlas ar sievieti nav nekāda sakara ar to ir bērni vai viņu nav. Pēc maniem novērojumiem - ja mamma māk būt sieviete, tad bērns ir rota nevis trauc;eklis, barjera vai vienalga. Ja sieviete nemāk plānot savu laiku, ja nemāk bērnu audzināt (pieklājīgu, mierīgu), ja nemāk iekļaut viņu savā sabiedrībā rodas problēmas komunicēt esot grupā (šajā gadījumā trijatā). Tas noved pie attiecīgām sekām - vīrietis nespēj izveidot kontaktu, uzmanība tiek dalīta starp vīrieti un bērnu (visbiežāk vīrieti atstājot otrajā plānā), vīrietis ierauga to sievieti, kuru nespēj pieņemt - haotisku, neorganizētu, vāji attīstītu izpratni par bērniem. Daudz dažādu versiju.

Protams, vīrietis vienmēr patur tiesības būt vēl puišelis labākajos gados. Bet arī tādi saņemas, ja beidzot atrod sievieti, kura ir tā vērta.

Dzive nenotiek ta ka tu esi redzejusi kada romantiska filma.

Ja man jāatbild personīgi, tad varu apgalvot, ka dzīvē notiek arī kā romantiskajā filmās un ka vīrietis ir pieņēmis svešu bērnu kā savu un dzīvo ilgi un laimīgi.

baidas ka tu esi dikti augliga. :D
es ar negribeu puisi kuram ir berns. :D

Bērnu esamība vai neesamība nenosaka to, kāds ir cilvēks. Kāpēc domā, ka ja nav bērnu, tad tas būs labāks partneris? Ir ļoti daudz par sevi nepārliecinātu, slimīgi greizsirdīgu sieviešu un vīriešu bez bērniem, kam ir mazāk iespēju atrast otro pusīti par spīti tam, ka bērnu viņiem nav.

Tiesi ta - berni nenosaka, kads ir cilveks! Tapat ir ari neparliecinati, slimigi greizsirdigi cilveki ka ar berniem, ta ari bez. Runa jau nav par sievietes vai viriesa personibu, bet par to, ka divu daudz maz lidzvertigu partneru prieksa jus izveletos to, kuram nav bernu vai to, kuram ir?

Ūja, vai tad nav variants - mīlestība?

Protams, ka iemilet sievieti ar bernu ir iespejams, bet milet pasu bernu - tas jau ir kaut kas cits. Dzive nenotiek ta ka tu esi redzejusi kada romantiska filma. Berns ir trauceklis jaunam attiecibam un tur nav nekada sakara ar to, cik lieliska, skaista un visadi citadi laba ir sieviete. Viriesi, kuri piekrit audzinat svesa viriesa bernu ir iznemums nevis norma.

Nezinu vai pie vainas vecums, dzīves vieta vai kas cits, bet savā sociālajā lokā neredzu, ka kādam atrast un veidot attiecības traucētu bērni. Ne savi, ne sveši. Draņķīgs raksturs un putni - jā, bet ne jau bērni!

Es teikšu tā - ka īstai mīlestībai bērns netraucēs, BET vai es dibinātu attiecības ar vīrieti, kuram ir bērni? Nē! Vismaz ne šobrīd.
Pirmkārt, man bērni nav plānā un man absolūti neinteresē sveši bērni. Otrkārt, ja gribētu kādu audzināt, taisītu pati savus bērnus. Treškārt, jau iepriekš minētā nesaprašanās ar otru bērnu. Es pieļauju domu, ka bērnam iepatikties nav grūti, bet ieskaidrot bērnam, ka tagad tā ir tēta draudzene - tas jau kļūst grūtāk. Ja bērns jau ir pusaudzis, tad var gadīties vēl sarežģītāk. Kopumā, kāpēc parakstīties uz svešu slogu, ja ir tik daudz citu cilvēku bez bērniem? Kad nespēšu satikt nevienu labāku un šis vīrietis liksies vienīgais un īstais, tad arī pārējās problēmas atkritīs.

Varbūt tā sieviete ir nekāda un bērns ir tikai attaisnojums tam, lai neveidotu ar viņu attiecības.

Drizak butu jajauta, kadel ir cilveki, kuriem partnera berns netrauce?

Ja sieviete vai vīrietis ir harizmātisks, izskatīgs, par sevi pārliecināts, inteliģents un ir patīkami ar šo cilvēku pavadīt laiku, tad bērns nebūs šķērslis. Domāju, ka bērns ir mazāka problēma, kā, piemēram, slimīga greizsirdība.

Iespejams, ka liela patika pret berniem ka tadiem, velme pec lielas gimenes vai vienkarsi neizdodas atrast labaku partneri bez berniem.

Bērnu esamība vai neesamība nenosaka to, kāds ir cilvēks. Kāpēc domā, ka ja nav bērnu, tad tas būs labāks partneris? Ir ļoti daudz par sevi nepārliecinātu, slimīgi greizsirdīgu sieviešu un vīriešu bez bērniem, kam ir mazāk iespēju atrast otro pusīti par spīti tam, ka bērnu viņiem nav.

Manuprat, pilnigi logiska viriesa uzvediba negribot uznemties rupes par bernu, kas nav vina. Drizak butu jajauta, kadel ir cilveki, kuriem partnera berns netrauce? Iespejams, ka liela patika pret berniem ka tadiem, velme pec lielas gimenes vai vienkarsi neizdodas atrast labaku partneri bez berniem.

Ūja, vai tad nav variants - mīlestība? Tipa sanāk tā, ka otra pusīte jāskata kā tāda gaļa veikalā, kura labāk, košāka, svaigāka. No sērijas - Ilzīti mīlu, bet viņai bērns, iešu pie Dacītes, kurai vēl nav un gan jau iemīlēšu :-D

Ja ir love, tad jebkas notiek, ja nav love, tad strādā vispirms instinkti.

Manuprat, pilnigi logiska viriesa uzvediba negribot uznemties rupes par bernu, kas nav vina. Drizak butu jajauta, kadel ir cilveki, kuriem partnera berns netrauce? Iespejams, ka liela patika pret berniem ka tadiem, velme pec lielas gimenes vai vienkarsi neizdodas atrast labaku partneri bez berniem.

Tas atkarīgs no vīrieša. Ir daudzi, kam tas netraucē. Bet sievietei, protams, jābūt tā vērtai.

57days, ok, jā, ir izņēmumi, bet tā ir mazākā daļa.

Parasti lielie šopingi ir mammas putni, ne jau bebis izdomā, ka viņam vajag to krēsliņu, kas kratās vai to mīlīgo karuselīti. Ar lielākiem bērniem jau varētu būt sarežģītāk, jo dārziņš un reklāmas dara savu, bet vecāki jau vienkārši pateikt "Nē".

bērnam patiesībā neko daudz nevajag

Ja bērnam neko daudz nevajadzētu, tad dzimstība būtu daudz lielāka. Par tām izmaksām, piekrītu ka nevajag n-tās lelles un mašīnas, bet vajag ļoti daudz uzmanības. Daudzi to uzmanību negrib/nevar veltīt tik daudz kā bērnam nepieciešams, tāpēc jau ir modē iestumt planšeti vai telefonu. Manam mazajam brālim ir cerebrālā trieka un pilnīgi visu (rehabilitāciju, ārstēšanu Vaibstos, Gaiļezerā), masāžas, ūdens nodarbības, fizioterapeitu apmaksā valsts, plus vēl izmaksā invaliditātes un citus pabalstus, kas kārtējo reizi pierāda, ka mūsu valsts nav tik briesmīga kā visi zīmē. Bet tas, protams, ir individuāli un ne visiem ir piešķirta invaliditāte un citas ekstras. Piedzimstot, ārsti teica, ka viņš nerunās, nestaigās, būs dārzenītis. Tas prasīja ļoti daudz laika un nervu, lai tiktu līdz tam, ka mans mīļais brāļuks staigā, ir ļoti izglītots, sirsnīgs puika ar saviem hobijiem, daudz draugiem un pavisam vairs nepateiks, ka ir savādāks kā citi. (l)
Bet es, protams, braucu nost no tēmas. :-D
Piekrītu cormeum, jo esmu to piedzīvojusi, ka otrās pusītes atvasīte mani atgrūž. Ne jau personīgas nepatikas dēļ, bet tāpēc, ka nesaprot kāpēc tētis nav mājās un neguļ vienā gultā ar mammu, kāpēc viņam ir citas mājas un kas ir šī sieviete, kas visur ir blakus tētim. Un ir ļoti grūti kontaktēties ar bērnu, jo neuzskati viņu par kaut kādu bērnu ar ko paspēlēties, bet cel viņu cita gaismā. Tā ir ļoti savāda sajūta un laiks jāvelta ļoti daudz. Randiņi restorānā bieži vien jānomaina pret gājienu uz bērnu parku vai multfilmu kino. Un ne vienmēr vīrietis pamet ģimeni. Šajā gadījumā sieviete negribēja būt ar vīrieti, jo viņš gribēja apgādāt ģimeni, bet viņa gribēja pati par sevi parūpēties. Ak kungs cik gari sarakstīju :-D

Pārāk daudz ir jārēķinās ar bērnu, NEKUR nevar aizbraukt nerēķinoties ar viņa iespējām/vēlmēm tur pavadīt laiku. Protams, arī ikdienā nepārtraukti ir jārēķinās ar trešo. Tāpat arī var aizmirst vēlā vakarā/naktī kopīgi atpūsties ārpus mājas. Vēl pie tā visa, aizvedot bērnu uz veikalu sāk raudāt skaļā balsī, ka nenopērku viņam trešo šokolādi.
Maz laika sanāk pavadīt divatā ar otru pusīti, vairāk sanāk trijatā.
Man pilnīgi pietiek, ka man ir jācenšas pielāgoties/sadzīvot ar otru, lai labprāt neņemtu trešo. Un tad vēl, ja pie strīdiem, cenšas bērnu nostādīt pret mani (lai gan strīds pat nav saistīts ar bērnu). Un vēl apvainojas, ja uz jautājumu "Vai tu mīli manu bērnu?" atbildu, ka nē (nepatīk man melot un nevaru uz pasūtījumu sākt mīlēt svešu bērnu).
Savus bērnus noteikti kādreiz gribēšu, bet to visu pieciest sveša bērna dēļ vairs neuzņemšos. Attiecības tāpat visticamāk kādreiz izjuks un svešais bērns man nekas vairs nebūs, tāpēc labāk to laiku, kuru esmu attiecībās ar otro pusīti, pavadu bez šādiem ierobežojumiem.

Kāpēc vīrietis nespēj vai negrib uzsākt attiecības ar sievieti, kurai ir bērns/zīdainis?

Kāpēc ir sievietes, kas negrib uzsākt attiecības ar vīrieti, kuram ir bērns/zīdainis?

Šādās attiecībās ir kaut kas citādāks.. Tās nav vairs vienkārši attiecības ar mīlošo cilvēku, bet arī ar viņa/s atvasi!
Ir situācijas, kad atvase ļoti atgrūž mammas/tēta 2. pusīti.. tas noteikti nav viegli. Tāpēc ir cilvēki, kas jau kategoriski sevi nostāda neielaisties attiecībās ar otru, kam ir atvase no cita..

bērnam patiesībā neko daudz nevajag

Ja vien nav kaut kādas, pat nelielas, veselības problēmas. Ja vajag logopēdu, valsts apmaksā 10 vizītes, pārējās maksā ap 15-20 eiro gabalā. Ja vajag masāžas, baseinu (teksim, muguras problēmas, muskļu tonusa problēmas, dajebkas), tad arī pēc 10 valsts apmaksātajām nodarbībām ieslēdzas cenrādis. Ja ir kaut kādas nopietnākas problēmas, tad izdevumi katru mēnesi var būt simtos.

Ja nav vietas valsts bērnudārzā, tad privātais bērnudārzs/aukle arī mēneša griezumā izmaksā pietiekoši lielu summu.

Drēbītes un mašīnītes patiešām nevajag daudz un nebūt nevaja krutas un brendīgas, arī veselīgi pabarot var par saprātīgām summām, bet bieži vien ar to vien nepietiek.

Šķiet visai loģiski, ka vīrietis negrib, lai viņa jaunajās attiecībās pa vidu maļās kaut kāds sveš bērns. Normāli būtu, ka kādu laiku tiekās, divi vieni un tad piesakās bērns, nevis tikko iepazina sievieti un tur jau bērns, nevari būt spontānts, nevari kaut kur aizbraukt ar to sievieti atpūsties, jo visur līdzi nāk piekabe. Vīrietis ir spiests rēķināties ar svešam bērna vēlmēm, vajadzībām un iegribām.
Es arī negribētu vīrieti ar bērnu, labi, ja tas bērns dzīvo ar māti un viņi pa retam tiekas, tad vēl neko, bet ka bērns pie vīrieša dzīvo, noteikti nē.