bērnam patiesībā neko daudz nevajag
Ja bērnam neko daudz nevajadzētu, tad dzimstība būtu daudz lielāka. Par tām izmaksām, piekrītu ka nevajag n-tās lelles un mašīnas, bet vajag ļoti daudz uzmanības. Daudzi to uzmanību negrib/nevar veltīt tik daudz kā bērnam nepieciešams, tāpēc jau ir modē iestumt planšeti vai telefonu. Manam mazajam brālim ir cerebrālā trieka un pilnīgi visu (rehabilitāciju, ārstēšanu Vaibstos, Gaiļezerā), masāžas, ūdens nodarbības, fizioterapeitu apmaksā valsts, plus vēl izmaksā invaliditātes un citus pabalstus, kas kārtējo reizi pierāda, ka mūsu valsts nav tik briesmīga kā visi zīmē. Bet tas, protams, ir individuāli un ne visiem ir piešķirta invaliditāte un citas ekstras. Piedzimstot, ārsti teica, ka viņš nerunās, nestaigās, būs dārzenītis. Tas prasīja ļoti daudz laika un nervu, lai tiktu līdz tam, ka mans mīļais brāļuks staigā, ir ļoti izglītots, sirsnīgs puika ar saviem hobijiem, daudz draugiem un pavisam vairs nepateiks, ka ir savādāks kā citi. (l)
Bet es, protams, braucu nost no tēmas. :-D
Piekrītu
cormeum, jo esmu to piedzīvojusi, ka otrās pusītes atvasīte mani atgrūž. Ne jau personīgas nepatikas dēļ, bet tāpēc, ka nesaprot kāpēc tētis nav mājās un neguļ vienā gultā ar mammu, kāpēc viņam ir citas mājas un kas ir šī sieviete, kas visur ir blakus tētim. Un ir ļoti grūti kontaktēties ar bērnu, jo neuzskati viņu par kaut kādu bērnu ar ko paspēlēties, bet cel viņu cita gaismā. Tā ir ļoti savāda sajūta un laiks jāvelta ļoti daudz. Randiņi restorānā bieži vien jānomaina pret gājienu uz bērnu parku vai multfilmu kino. Un ne vienmēr vīrietis pamet ģimeni. Šajā gadījumā sieviete negribēja būt ar vīrieti, jo viņš gribēja apgādāt ģimeni, bet viņa gribēja pati par sevi parūpēties. Ak kungs cik gari sarakstīju :-D