Pēdējā laikā nereti jūtos neapmierināta ar savu dzīvi. Stulbākais, ka citreiz pat šķiet- esmu sliktāka nekā tukša vieta - tā vismaz nevienam netraucē. Neko nevaru iemācīties, neko nevaru izdarīt vislabāk, ar cilvēkiem reti saprotos. Vienīgais mierinājums - esmu jauna! Jā... bet tomēr 20 gados citi jau ir sasnieguši daudz vairāk. = Studē to, kas tiešām patīk, strādā par algu 400-600 eur uz rokas. Es vienmēr esmu vēlējusies kļūt patstāvīga, labi pelnīt, būt karjeriste. Bet reāli... sanāk, ka esmu lūzere! Un pašai dusmas par to! Strādāju darba vietā, kura man nešķiet man piemērota un par algu, kura sanāk pat mazāka par minimālo. Studēju, bet neesmu pārliecināta, ka ar to saistīšu savu nākotni. Vienvārdsakot par visu šaubos - lielākoties liekas- nē, tas nav man... tas man nesanāk. BET- KAS MAN SANĀK? Nezinu! Pat krievu valodu es nemāku pietiekoši labi, lai varētu iet piemēram par oficianti. Zinu, visu var, ja labi grib, bet man nolaidušās rokas, tiešām nekas nav kā gribētos, domāju par to cik nožēlojama esmu, neko nejēdzot un reizēm jūtos nolemta... būt neveiksminiece un maisīties citiem pa kājām, kaitināt citiem nervus. Tā es jūtos.:-/