Uzsākot attiecības cik ātri tikāt iepazīstinātas ar puiša vecākiem vai kādiem citiem tuviem radiem?
Mani jau sāk nedaudz uztraukt tas, ka esot attiecībās vairāk kā gadu, vēl ne reizi neesmu ņemta līdzi braucienos pie vecākiem. Puiša vecāki dzīvo citā pilsētā, diezgan tālu no mums. Nav jau tā, ka nenormāli alkstu iepazīties, bet, liekas, ka tas tā kā būtu foršs solis no puiša puses. Arī puiša ģimene (vismaz pēc drauga nostāstiem) ir ļoti normāla, nav nekāds kriminaļņiks, kuru varētu negribēties rādīt vai sapazīstināt.
Nerea, kopā mēs ne tikai guļam, bet arī izklaidējamies, pavadām laiku, runājamies, izejam sabiedrībām, ciemojamies pie viņa radiem, ejam kaut kur kopā ar viņa draugiem.
Bet nekādu runu par jūtām nav bijis, teiksim, ka mīl mani vai tamlīdzīgi.
Protams, ir mīļums, mīļvārdiņi, katru dienu regulāra komunikācija, bučas, rokas turēšana ejot pa ielu, kopīga iemigšana apķeroties. Bet iemīlējies es domāju ka viņš nav :(
Tamana, nu mūžīgi es arī ar to nesamierināšos :) Tāpēc došu zināmu laiku un tad skatīšos, vai tās izaugs par attiecībām vai nē. Ja nē, nu tad arrivederči... :( Tāpēc jau, manuprāt, vajag notmēr noskaidrot to statusu, nevis paļauties, ka tāpat viss ir acīmredzams. Viens varbūt redz, ka ir pāris. Bet ja otrs domā citādi...?
Parfait, bet kā tu atšķirsi vienkārši sakaru/mīļāko attiecības no kopā/pārī būšanas? Ja par to neizrunājas.
Gunita. Man nekad nav bijis tāds jautājums. Parasti ir tā, ka vīrietis ir samīlējies un tādi jautājumi nemaz nerodas. Manā uztverē tāds sekls romāns vai sakars ir tad, ja tikai satiekas un pārguļ, un viss. Bet, ja ir arī citāda laika pavadīšana kopā, komunikācija ārpus tikšanās, vārdi par jūtām utt, tad skaidrs, ka attiecības ir! Noliegt, ka tās ir, nozīmē rezerves atpakaļceļa paturēšanu (ja nav stipru jūtu laikam).
Iepazīstināja apmēram pēc pusgada, bet attiecību vispār nebija. Kad nācu ciemos, tad bija tikai "Labdien" un "Visu labu", ja māte vispār iznāca no istabas ārā. Par šo visu ļoti uztraucos, jo nezināju, kā lai atrod kontaktu. Tikai pēc 5 gadiem attiecības nedaudz mainījās, kad sākām īrēt dzīvokli un tagad nākam kopā pie mammas ciemos uz pasēdēšanām, bet joprojām nejūtos īsti komfortabli viņa mammas klātbūtnē.
Un jā, nesaprotu, kāpēc pēc 1 gada kopābūšanas nevari viņam atklāti pajautāt, kāpēc neiepazīstina.
Par to, vai viņš sarakstās vai satiekas īsti nezinu... Zinu to, ka viņš neguļ ar citām. To es konkrēti pajautāju (jo mīlējamies bez prezervatīva) un viņš arī pateica. Bet, zinot cik vinš ir komunikabls cilvēks, iespējams arī sačato ar kādu. Bet to man negribas jautāt, jo 1) bail dzirdēt patiesību, 2) negribu izklausīties privātīpašnieciska, jo attiecības mums tomēr vēl nav definētas.
Ar drauga ģimeni iepazinos dienā, kad mums apritēja 2 nedēļas kopā, jo viņš vienkārši dzīvo ar ģimeni ;D Ar tālākiem radiem pēc apmēram mēneša.
Taču ar manu mammu viņš iepazinās pēc 2 mēn, ar citiem radiem vēl stipri vēlāk :D
Pēdējā mūsu saruna par šo tēmu bija pirms pāris nedēļām, kad viņš teica, ka nav pārliecināts par mums, ka nezina, kā šis viss romāninš izvērtīsies, ka neko man nesola par nākotni. Nu ko es varu secināt pēc šī? Ka neesam pāris un ka mums nav nopietnas attiecības.
Apsolījos dot mums/viņam handikapu kādus pāris mēnešus. Un td atkal atgriezties pie šī jautājuma, kāds mums ir statuss. Negribas jau arī katru nedēlu jautāt, nu esmu beidzot tava meitene :D
Aaaaa... nu kā lai panāk, ka mums ir attiecības :(
Gunita, kāpēc Tu domā, ka neesat pāris? Puisis turpina tikties/sarakstīties ar citām, vai kas? :) Jo izklausāties gan pēc pilnīgi normāla, forša pārīša.
Tamana, nē, TIKAI draugi noteikti neesam. Vecāki taču redz, ka palieku pie viņa regulāri pa nakti, kopā brokastojam, braucam uz darbu, ģimenes klātbūtnē nekautrējas iedot man buču, turēt roku vai bužināt.
Bet kāds ir mūsu attiecību status... hvz... neesam pāris.
108
