Un mamma reiz teica, “tā ragana mums atņēma mūsu laimi” ar šo domu es augu un dzīvoju un solīju sev, ka es nekad nebūšu tā ragana, bet tad jau pirmajās draudzēšanās reizēs ar pretējo dzimumu ievēroju, ka man tā kāja slīd prom no viņiem, tad ar vienu tikai bučojas ar citu jau kas vairāk, bet toreiz tas likās “jaunība” to visu uzgrūdu uz jaunību, bet tad, laikam ejot, tiekoties ar šo “Raganu” kā mamma reiz teica, tiekoties ar sava rakstura devēju, sapratu, ka esmu diezgan līdzīga tēvam nevis mātei un varbūt, tas tā mums iekārtots, ka paliek slikti esošajā dzīvē un meklējam mierinājumu un kad atrodam tad mainām partnerus, jo skatoties atpakaļ arī iepriekš esošajās attiecībās lecu nākamajās, bet ar to ar kuru pirmās pārkāpu.
Bet tā viena reize ar šo “Raganu” paliks atmiņā, viņa zināja, ka arī tagad viņam ir citas “raganas” , bet laikam jau neviena nav pietiekoši laba, lai “ragana” jau dotu šo vārdu nākamajai censonei.
Tas vakars būs atmiņā, jo ne tikai viņa palika toreiz pirms gadiem par “Raganu”, bet arī mans tētis kļuva par monstru tur-otrā ģimenē. Jā, jā abi divi vienādi, atstāja savus bērnus un mīļotos.
Bet, līdz pat šī gada sākumam, domāju es taču nekad, negribu būt ļaunā un sliktā citiem un saviem. Jā bija reize, kad arī šajā 10gadu ilgā kopdzīves laikā man bija reize viena, kad manas lūpas skāra citu, meloju,divas, viena bija apzināta pie pilna prāta, otra neapzināta. Bet neko vairāk es nemaz nevarēju iedomāties, ar vienu personu 1x sanāca, ja būtu vairākas x tad varētu es uztraukties, bet 1x ar vienu un 1x ar otru, protams, protams, nav attaisnojams, bet tas mirklis tik riebīgs un tā rūgtā garša vilkās abas reizes mēnešiem ilgi, līdz sagrēmoju to, jo šo cilvēku mīlu, mīlēšu līdz galam un nodarīt sāpes es nevēlos.
Bet tad tas gada sākums, tīrs un nevainīgs draudzīgs žests no viņa, kas pārtapa tīrā draudzībā.
Bet laikam jau, ka nevienam augstāk vai pareizāk sakot zemāk, nav pieļaujama tīra draudzība starp pretējo dzimumu.
Tā sākās tie pieskārieni no viņa, apskāvieni nu un tad jau tas pārtapa slēptās sarakstēs un smaidīšanās pie katras ziņas, dzēšana un skūpsts. Viens, divi, desmit, divdesmit, maigi, azartiski, noslēpumaini, bīstami gan man, gan viņam.
Sarunas par to, ka neesam bijuši nezuticīgi partneriem, bet es to sapratu, jo viņam tās bailes un jautājumi bija skaidrs, ka tas viņam ir pirmo reizi.
Bet noruna, ka nepieķeramies un neiemīlamies, nedrīkst, nav atļauts, bet tad ne ko tālu neejot, strīdi, jā jā greizsirdīgi strīdi apvainošanās, kas netiek atzītas, ka ir dēļ greizsirdības, bet jūtu ka tā ir.
Un tad pazūd, nepazūd, bet sarunas saplok, rakstiski nekas vairs netiek teikts, dzīvē gan tad gan skūpsta kā Romeo, bet sarakstes? Vai apniku? Vai iemīlējās? Nezinu, bet esmu daļēji šī ragana, vēl jau ne un šķiet, līdz galam ne, bet daļēji esmu kļuvusi par to, par ko solīju sev nekļūt.
Vienīgais, kas izmainījās, arī mans partneris jūt vairāk mīlestību no manis rūpes un maigumu, nezinu vai to sniedzu, jo ir nožēla, vai sirdsapziņa, bet zinu tikai to, ka tagad arī mājās ir miers atkal un mīlestība. Bērni laimīgi, ka mamma ar tēti forši.
Kas notiks ar šo “draudzību” nav ne jausma, bet jūtu, ka arī viņš velta vairāk laika savējiem, skaisti, varbūt šis ļauj glābt to, kas ieslīdzis rutīnā, bet varbūt tas ir tikai sākums kam vairākām, lielākam nezināmam.
Bet nenoliegšu, ka maziņš jūtu akmentiņš arī iekrita šajā “draudzības” dārziņā, kas ir vēl sliktāk un liek bažīties par sevi un liek lauzīt galva kāpēc viņš tā dara, bet kad jautāju tad saka, ka viss kārtībā, bet es taču redzu, tad beidzam tagad, nevis veido vēl vienu pērļu rotu, no akmeņiem.
Ceru, gan, ka beigsies šis drīz, gan, ka nē.
Šodien domāju, ka varbūt to akmentiņu raut atpakaļ un nelikties ne ziņas, lūkoties, ko šis darīs, izvērtēt sevi, savus mīļos un saprast, ko vēlos un ko ne, bet laiks rādīs kā viss notiks. Laiks rādīs. Bet daļa no manis kļuva par to, par ko nevēlējos kļūt..... turpinājums sekos.
