Es gribu normālas attiecības ar sakarīgu vīrieti - vai tas ir par daudz prasīts no dzīves?
Ir pienācis tas mirklis, kad dzīve ir daudz maz sakārtota - ir labs darbs, salīdzinoši labs atalgojums, patstāvīga mītne, pāris diplomi kabatā un pietiekoši daudz savārītu podu, lai varētu nomierināties un reāli sākt domāt par ģimenes ligzdiņas veidošanu, lai gan gadi knapi pāri 25. Tikai nesanāk...
Labi apzinos, ka neesmu supermodele, bet esmu simpātiska, inteliģenta un par uzmanības trūkumu pārāk sūdzēties nevaru. Tomēr kaut kur ir problēma, jo es piesaistu tikai vīriešus mērgļus. Tikai tos, ar kuriem nav it nekāda attiecību potenciāla.
Esmu samaitāta, uz ik vienu puisi jau skatos ar jautājumu - ir vai nav precību materiāls? Ir izmēģinātas gan interneta dzīles, gan klubu slēptie pagrabi un it kā nejaušas tikšanās.
Sava vecuma puiši neinteresē - pārsvarā viņiem vajag tikai seksu, ar viņiem man ir garlaicīgi un nekādu stabilitāti arī viņi nesola. Mašīnas, tusiņi, sekss, rokenrols un viss cits...
30-gadnieki ir sabiedrības lielākā degradācija, vismaz tie, kurus es satieku kā potenciālos kandidātus. Viņi ir ar savu mega lielo ego. "Sievietes Latvijā ir vairākumā, mēs veči mazāk - tāpēc katram var būt vairākas un par otras eksistenci Tev jāuzzina pēc divām dienām, kad sieva izlasīs mūsu sms, un viņai neinteresē - gulējām vai nē, bet to, ka esi ma*ta, sla*pa un citi zvēri Tu noteikti uzzināsi. Uz jautājumu vai man ir attiecības, es atbildēšu, tikai aizmirsīšu pateikt par sievu un bērniem."
Tad vēl visi brīnās kāpēc mani saista 40-gadnieki. Lai gan ar viņiem arī ir sarežģīti, bet tomēr interesanti. Tikai jāatceras padomāt kāpēc viņš ne reizi nav bijis precējies, kāpēc viņam nav bērnu, kāpēc viņš daudz strādā? Viens tāds man iemācīja nepielaist cilvēkus pārāk tuvu sev klāt un atstāja psiholoģiskas rētas uz mūžu.
Es gribu tikai mīlošu cilvēku blakus, bet skatoties to personu sarakstu, kurus es sev esmu piesaistījusi, sanāk, ka zemapziņa man ir ma*ta.
