Pagājusī vasara bija viens no maniem labākajiem dzīves periodiem, neskatoties uz emocijām, kas mani pārņēma vasaras beigās. Tik spēcīgas, ka sapratu - man jātiek uz laiku prom no ieratās vides, jāizkāpj no savas komforta zonas un jāskatās pāri savas pasaules apvāršņiem. Un kas gan bija pie vainas? Protams, vīrieši. Viens, kuru pat gandrīz iemīlēju, bet par otru var sacīt "ja sākumā likās mazliet, tad nu jau ļoti, ļoti". Bet diemžēl tikai no manas puses. Atkal kāpu atpakaļ uz vecajiem grābekļiem, dziļi iekšā bija tā naivā cerība, ka nu varbūt šoreiz. Bet nē. Sāpēja vēl vairāk kā visas iepriekšējās reizes. Be bija daudz labu brīžu, to nekad nenoliegšu un neaizmirsīšu. Nejaušie acu skatieni pari galdam, smaidi, kas saprotami tikai mums, nakts sarunas. Un nākamo dienu tukšuma sajūta. Šķita, ka manī vairs neviena pati emocija, nekādu jūtu, ne pret vienu. Bija vakari, kad nācu no ballītes vien pati un domāju - es nekad vairs nebūšu laimīga. (Bet es kļūdījos, un kā vēl :) ). Un tad nāca iespēja doties prom, iepazīt citu valsti, es nedomājot piekritu. Un tagad varu teikt, ka nākamie 4 mēneši būs neaizmirstami un superīgi, piepildīti. Un es atkal jūtu un smaidu, un priecājos un pat mazliet mīlu!
Priekā, dāmas! Piepildām sapņus, ļaujamies tiem un galvenais dzīvojam! :)
p.s Joprojām esmu pārliecināta, ka latviešu vīrieši ir visvislabākie, kā nekā tieši viņu dēļ es dodos avantūras un neziņas pilnā piedzīvojumā :)
